Sajūtu mikslis0

Es to redzēju manī raisījās satraukums ar prieku. Es iztēlojos to visu pirms 100 gadiem. Es sajutos kā  princese kurai apkārt stāv sardze. Princese kura ieet pilī. Jutu saviļnojumu un reizē paniskas bailes par to kas notiek pasaules otrā malā-viņas mājās. Es nekad neesu pametusi mājas uz tik ilgu laiku.  Domas skrēja vēja spārniem. Domās es pacēlos spārnos domājot par vietu kur šobrīd gribētu atrasties. Es uztraucos par to, kas notiek mājās, bet reizē sajutu prieku, ka atrodos senā pilī un jūtos kā princese. Bija tā itkā es savas domas nekontrolētu. Es nespēja izsekot pašas domu gājienam. Realitātē mani atgriza flautas skaņa. Es atvēru acis, un meklēju vietu no kuras nāca šī brīnišķīgā skaņa. Tā atbrīvoja manī ieslēgto uztraukumu. Tad es viņu ieraudzīju. Tā bija maza meitene ar flautu. Meitenei nevarēja būt vairāk par 7 gadiem. VIņas blondie mati bija sapīti bizē un galā iesieta lentite. Mugurā tai bija vasarīga kleitiņa ar jostiņu pa vidu. Mani pārņēma vēlme viņu paņemt un aizvest uz vietu kur tā varētu mācīties nevis uz ielas stāvot pelnīt naudu. Taču atkārtoti uzlūkojot meitenīti es sapratu, ka viņai ir mīloša ģimene, lai gan drusku trūcīga. Es piegāju pie viņas un atvēru savu maku tur rēgojās divas 20 Ls banknotes. Tad es satvēru vienu no tām. Pagaidīju līdz metenīte pabeidz spēlēt dziesmu. Es viņai to iedevu rociņā un teicu

-Ej mājās šodienai tev pietiks.

Meitene uz mani pasaktījās un iedeva puķīti, kas bija piesprausta viņai pie kleitas. Tā bija balta margrietiņa. Tad viņa uzmanīgi nolika instrumentu un velreiz paskatījās uz mani. Un viņa jau bija prom. Pie manis atkal atgriezās satraukums, bet tas vairs nepārņēma domas. Tas tikai spēlējās manī. Es atkal jutos noderīga un zināju es biju paveikusi ko labu...