8.nodaļa-Mārcis
-Mārci? -Paula iesaucās, -Turpini lūdzu!
-Viņa mani pameta. Klaji ņirgājās, meloja un man apzināti bojāja dzīvi, pat vēl pēc šķiršanās. -šādu pavērsienu Paula noteikti patiešām nebiju gaidījusi, -Un kopš tās reizes, nespēju ielūkoties kādā meitenē, jo man ir bail.
-Tāpēc apzināti sāpinot citas bez iemesla? Respektīvi mani? -meitene nelikās mierā.
Nedaudz apstājos, -Tu tik ļoti atgādini viņu. Varbūt ne pēc izskata, bet pēc uzvedības gan. Negribēju pat tevi vairāk iepazīt, jo pirmais iespaids man izteica pārāk daudz.
-Drīkst zināt, kā viņu sauca? -Paula nespēja rimties.
Mirkli mistinājos, apdomājot risku, ka uzticu šādas lietas nepareizajam cilvēkam. Bet doma, ka man vairāk nav ko zaudēt, sķita pārāka, -Agnese.
Jutu, ka Paula aiztur pārsteigumā elpu, -Kāds viņai uzvārds?
-Kāda iespēja, ka tu viņu pazīsi? -neticīgi iebildu, -Andersone.
Meitene iespurdzās, -Viņa dzīvo netālu no Laura mājām, vai ne?
-Jā. -pirms Paula kaut ko vēl iebilda, sāka smīlāt lietus un abi gar jūras krastu metāmies skriešus, jo nezinājām kurā brīdī varēja sākties pamatīgāka lietus gāze. Lai meiteni tumsā nepazaudētu, turēju viņu aiz rokas.
Kad bijām nonākuši līdz viesu mājām, paspējām pietiekami izlīt. Pirms došanās iekšā, biju nolēmis meitenei atklāt vēl kādu lietu, kas noteikti viņai kaut ko izteiktu, -Paula, man tev kas jāsaka... -paaicināju viņu apsēsties lapenē. Aurojošais vējš dvesa neomulību, tāpēc centos nevilcināties.
-Es klausos. -viņa pasmaidīja
-Vēlējos tev tiešām atvainoties par šodienu un visām iepriekšējām dienām, kad pret tevi nesmuki izturējos. Zinu, ka man tā nevajadzēja darīt, bet es to darīju pašaizsardzības nolūkos. Neesmu tam vēl joprojām ticis pāri. -nodūru galvu.
Šķiet Paula mani saprata, -Nu tas tiešām no tavas puses bija sāpīgi un kretīniski, bet kāpēc tu neatrodi sev jaunu draudzeni? Es domāju, ka tad tu pamazām visu aizmirstu un tiktu tam pāri.
-Man ir bail. Negribu riskēt un ielaist vēl kādu savā dzīvē. Pirmo reizi es iepazinos ar meiteni, tik ilgu laiku biju ar viņu kopā un tad pēkšņi vienā dienā viss, kas noticis, saplīst sīkās drumstalās un duras sirdī kā tūkstošiem adatu.
-Vai viņa paskaidroja, kāpēc pameta?
Mirkli centos atminēties, -Šķiet ieminējās kaut ko par Gintu.
Paula atkal iespurdzās. Šķita, ka viss, ko es saku, viņu ar vien vairāk pārsteidz, -Jā, es Agnesi pazīstu un Gintu arī. Viņa tevi noteikti pameta, jo sagāja kopā ar Gintu, respektīvi, viņa man nocēla puisi. Bet pēc divām nedēļām abi pašķīrās.
-Tad tu gribi teikt, ka abi bija kopā tikai divas nedēļas? -pārsteigumā pārjautāju.
Meitene piekrītoši pamāja ar galvu, -Un kopš tās reizes es neezmu redzējusi, ka viņa ar kādu saietos. Varbūt es tev ieteiktu viņai uzrakstīt. Mani pat neizbrīnītu, ja Agnese šobrīd būtu nobijusies tik pat, cik tu, tādējādi neuzdrošinoties par sevi dot kādu ziņu. Meitene iespējams nožēlo šķiršanos un baidās.
Gribējās pasmaidīt, bet tomēr tas viss šķita tik nomācoši, -Tad tu gribi, lai piekāpjos un pazvanu viņai?
-Apjautājies kā viņai iet un tad iespējams tu sapratīsi. Ir vēl kāda cerība, vai nav. Esi vīrietis un beidzot sāc vērst lietas par labu. Iespējams viņai ir tev kas sakāms. -Paula piecēlās, lai mani apskautu, -Un es tev piedodu, jo pilnībā spēju iedomāties tavas sajūtas, kā nekā, mans puisis mani krāpa ar tavu meiteni.
Iesmējos, -Zīmīgi, vai ne? Paldies, Paula. Es tiešām neticēju, ka šāda diena pienāks. Es pat savai mātei neko nebiju teicis, jo biju pārliecināts, ka tas neko nedos. -pēkšņi viss naids, ko izjutu pirmīt pret šo savādnieci bija pazudis bez miņas. Cerība, ka dzīvē varētu atgriezties Agnese ar katru minūti plauka.
-Dodamies iekšā? -Paula aicināja. Laukā joprojām gāza un līdz mājai nācās šķērsot pagalmu.
Gluži izmirkuši parādījāmies koridorā. Mūs jau sagaidīja Astra, kura izskatījās nobažījusies, tomēr centās pasmaidīt, -Kur tad abi bijāt noklīduši?
-Mums vajadzēja noskaidrot attiecības un izrunāties. -klusi noteicu.
Māte burtiski atplauka smaidā, -Nu tad beidzot! Es jau domāju, cik ilgi vilksies tava muļķīgā attieksme.
Paula man spraucās garām, jo ieraudzīja viesistabā Lauri. -Sveiks. -viņa puisim iečukstēja ausī un manīju, ka abi apskaujas.
