Tā kā šī ir pēdējā nodaļa šim stāstam, tad arī garāka. :) #enjoy un droši izsakiet savu viedokli par visu stāstu kopumā :))
14.nodaļa-Paula
Dzirdēju soļus, kas tuvojās ar vien tuvāk un atrāk. Paliku nekustīga Nika skavās, kuras kļuva ar vien ciešākas. Sāpēs ievaidējos. Ap stūri tuvojās Lauris. Viņš izskatījās vairāk nekā pārsteigts. Šokēts. Šausmināts. Viņa acis bija ieplestas divtik lielākas nekā parasti.
Lauris nekavējoties sāka rīkoties. Pieskrēja pie Nika un trieca dūri viņam sejā. Viņš automātiski atkrita atpakaļ un atlaida mani. Biju pārbijusies, un metos skriet, kur kājas nes. Neskatījos atpakaļ, bet skaidrs bija viens. Abi puiši kāvās. Cerēju, ka Lauris Nikam sados kā nākas, bet kāda iespēja.. Man neinteresēja kautiņa rezultāti, man interesēja sava veselība un tas, ko Niks man bija nodarījis. Sāpēja. Ļoti sāpēja.
Neskatoties, metos skriet uz mašīnas pusi, bet pusceļā apstājos, gandrīz nokrītot. Es nedrīkstēju uz turieni iet. Mirkli stāvēju un izmisusi vēroju tumsu, kas ieskāva pilnīgi visu.
-Paula? -Signe neticīgi vēroja mani. Meitene gandrīz izkāpa no mašīnas, lai man palīdzētu. Jutos satriekta un man sāpēja!
Man aiz muguras bija dzirdami soļi. Pagriezos un sekundes simtdaļā pamanīju, ka tas bija Lauris. Viņš skrēja viens pats. Kur Niks? Nē, man bija vienalga. Par viņu tiešām neuzdrīkstējos domāt. Maita! Gandrīz izkliedzu šo vārdu.
-Paula, nāc! -Signe aicināja un pavēra man pasažiera durvis.
Metos skriet uz priekšu. Taču panesos garām mašīnai. Skrēju prom pa ceļu. Es negribēju kāpt mašīnā. Es nedrīkstēju!
Dzirdēju kā aizcērtas mašīnas durvis un tā sāk braukt. Uzgāzēdama. Ķermeni pārņēma stress. Nekavējoties apcirtos pa labi un iekritu krūmos, kuri auga gar ceļu. Negribēju, lai kāds mani atrod. Pēc mirkļa manīju, ka mašīna panesās garām. Atviegloti nopūtos un vēlreiz ievaidējos sāpēs. Sirds. Tā sāpēja. Ļoti.
Izvilku no kabatas telefonu, kuru par laimi biju paspējusi iebāzt kabatā, kamēr pie mājas stāvēju ar Niku. Uzspiedu Mārča numuru. Viņš man bija vajadzīgs. Cilvēks, kurš spēs saprast un cilvēks, kuram uzticējos. Trīcēju.
-Hallo? -puisis atsaucās.
Manas lūpas drebēja, -Mārci?
Viņš uzreiz palika nopietns, -Paula? Tev viss labi? Tu izklausies satraukta.
Gar vaigiem ritēja asaras. Nejaudāju tās noslaucīt. To bija pārāk daudz.
Nošņukstēju, -Brauc man pakaļ!
Puisis apjuka, -Nu es ar Agnesi tagad braucam uz viesu mājām. Kur tu atrodies?
Palūkojos tumsā. Neredzēju neko, kas spētu man palīdzēt nosaukt atrašanās vietu. Pēkšņi attausa atmiņā Mareka teksts, -Tu zini, kur atrodas tas mazais veikaliņš šosejas malā? Kādu kilometru uz pilsētas pusi no viesu mājām? -runāju raiti, lai neapjuktu vārdos.
-Tu esi pie tā veikaliņa? -Mārcis nesaprata.
-Nē, brauc pirms veikaliņa tieši pa labi. Un aiz asa pagrieziena skaties. Būšu ceļmalā. Pasteidzies. Es ilgi neizturēšu. -nesagaidot puiša atbildi, telefons izkrita no rokām un pazuda nezālēs.
Mirkli sēdēju klusumā un jutu kā smeldza ķermenis. Telefona ekrānā parādījās Laura numurs. Viņš zvanīja. Bija bail pacelt, tāpēc ignorēju zvanu.
Tuvojās mašīna. Pieplaku vēl tuvāk zemei, jo tā brauca lēni un man šķita, ka tiek pārmeklēts katrs kvadrātmetrs, cik vien tālu varēja saredzēt. Tā nebija Mareka mašīna. Braucējs bija kāds cits. Ar mokām pieslējos kājās un izrāpos no krūmiem. Mašīna burtiski apstājās metru no manis. Bremzes nokaucās un no tās izleca Mārcis.
-Tev viss labi? -puisis mani apskaujot, vaicāja.
-Sāp. -nokunkstējos un asaras plūda pār vaigiem.
Puisis palīdzēja man aizsteberēt līdz mašīnai. Viņš nejautāja, kas man īsti bija noticis un labi vien ir. Nespēju parunāt. Pat lāgā nesasveicinājos ar Agnesi, bet meitene zināja, ka tas nebija tīšām. Ieslīgstot salona sēdeklī, ar rokām apkampu rumpi. Biju pārliecināta par zilumu esamību. Neatminējos vēl kādu reizi, kad tā būtu jutusies un tas šķita vēl briesmīgāk, jo es nezināju kā pati sev palīdzēt. Kur nu gaidīt palīdzību no citiem.
Iespējams man būtu vajadzējis braukt uz slimnīcu, bet nebija spēka par to jautāt Mārcim. Ļāvu, lai viņš mani ved, kaut nezināju uz kurieni. Puisis drudžaini ik pa laiciņam vērās atpakaļskata spogulī.
-Tev Astra vēl nav zvanījusi? -puisis apvaicājās.
Iebāzu roku kabatā, taču telefonu nesataustīju, -Es telefonu aizmirsu uz ceļa. -atzinu.
-Tev vajag viņu atpakaļ?
Atteicu, -Nē.
Mārcis uzspieda gāzes pedālim un mašīna uzņēma ātrumu. Jutu, kā tā manevrēja pa nelielo meža celiņu. Šobrīd tas šķita garāks, nekā iepriekš. Galva joprojām reiba un alkohols lika par sevi manīt.
-Kur mēs braucam? -Agnese satraukti palūkojās te uz mani, te uz Mārci.
Puisis strauji nogrieza mašīnu un es manīju, ka pretī nesās kāds ar tik pat lielu ātrumu. Ceļš bija par mazu, tāpēc avārija bija neizbēgama un tad atskanēja bremžu kaucieni... un sadursme...
***
Iespējams nekas tāds nebūtu noticis, ja pie stūres nebūtu sēdies Lauris, kurš bija alkohola reibumā. Viņam Paula bija svarīgāka, tāpēc viņš riskēja ar savu dzīvību... ar visu dzīvībām.... arī ar Paulas...
Tā nakts dzēsa 8 jauniešu dzīvības. Arī Nika... Kaut viņš tanī brīdī neatradās nevienā no automašīnām, puisis, noasiņojis, tika atrasts pie pamestās mājas.
***
"Lai ko tu dzīve darīsi, tas būs nenozīmīgs, tomēr ir ļoti būtiski to darīt, tāpēc, ka neviens cits to nedarīs."
"Kad tavā dzīvē kāds ienāk, viena tava puse saka- Vēl neesi gatavs. Taču otra puse saka, lai viņa uz mūžu kļūst tava."
-Paula?
Artis man jautāja, ko es teiktu, ja es zinātu, ka tu mani dzirdi.
Es atbildēju, ka zinu- Es Tevi Mīlu.
Ak Dievs, kā man tevis trūkst... un es tev piedodu...
Daniels- labākais draugs.
