Sveiki! Pievienoju jaunu daļu :)
Enjoy!
Es nogērbu jaku un nometu to zemē. Ilgi nedomājot, metos ūdenī iekšā. Es nebiju ļoti laba peldētāja un, ja godīgi, man neļoti patika peldēties.
***
"Nāc iekšā!" kliedza Daniels, pats iebridis ūdenī.
"Negribu!" kliedzu atpakaļ, parādīdama vēl mēli.
"Tu negribi?" iesmējās Daniels.
Redzēju, kā viņš peld uz krastu.
"Ko tu darīsi?" iejautājos, redzot Danielu kāpām laukā no ūdens.
"Redzēsi..." Daniela sejā parādījās viltīgs smaids.
"Daniel..." ierunājos, redzot, ka viņš nāk pie manis, "Pat nedomā..."
"Par ko?" Daniels iesmējās.
Pēc minūtes Daniela mani pacēla.
"Nolaid mani!" kliedziens sajuka ar smiekliem.
"Tulīt," Daniela iesmejās un iegāja ūdenī, "Kā pavēlēsi..."
Daniels iemeta mani ūdenī. Iegrimu tajā, bet pēc sekundes biju jau iznirusi.
"Kāpēc tu to izdarīji?" iejautājos, iedama uz krasta pusi.
"Vienkārši tāpat, princesīt," Daniels iesmējas un...
Viņš paņēma mani aiz vidukļa un pameta gaisā.
Atkal ieniru. YAY! Kā man patīk nirt! Manam sarkasmam nav robežas.
"Tu!" iebrēcos un uzlecu Danielam uz muguras.
"Es!" Daniels iesmējās.
Saulainākā diena šai vasaras laikā. Man nepatika arī sauļoties, tāpēc jocīgi, ka vispār devos uz pludmali.
***
Ūdens bija nežēlīgi auksts. Nav jau brīnums. Bija vēls rudens...
Es ieskrēju ūdenī. Man likās, ka manī iedur tūkstošiem adatu. Elpa aizrāvās. Bet es peldēju uz to vietu, kur nokrita Merida. Es nepieļaušu, ka viņa mirs.
Virs ūdens viņas nebija. Man nācās nirt. Bet es biju slikta nirēja. Bet es niru... Vienreiz. Divreiz. Arī trešo reizi. Sajutu, kā sāka zust mani spēki. Mani sāka apņemt doma, ka es viņu neatradīšu dzīvu. Vairs ne...
"Beidz..." kāds iečukstējās.
"Ko?" apgriezos ap savu asi. Neviena nav...
"Tam nav jēgas..." balss turpināja.
Es nedrīkstu tagad kavēties. Man jāatrod Merida.
Es nolaidu skatienu. Ūdens... Tas bija sarkans. Asins sarkanas.
"Merida!" iekliedzos.
Mani apņēma bieza migla. Sajutu, ka grimstu ūdenī. No visiem spēkiem centos turēties virs tā, bet... Es grimu kā akmens.
Man sākā trūkt elpas. Es nolīkstu.
"Lū..." kāds iečukstējās.
Es atvēru acis. Man priekšā stāvēja sabrukušai enģelis. Vēlviena halucinācija?
"Nebaidies..." ierunājās tā, "Ieelpo."
Es centos ieelpot, bet plaušās ieplūda ūdens.
"Tā būs mācība, ka netici nevienam..." enģelis pārvērtās par čusku un aizpeldēja tālumā.
Sajutu brīvību. Beidzot spēju uzpeldēt augšā. Ieelpa. Ūdeni nomainīja skābeklis.
Padodies? Vai tiešām to izdarīt? Nē! Es neļaušu mirt Meridai...
Es pagriezu galvu. Virs ūdens peldēja šalle. Šalle?
Piepeldēju pie tās vietas. Mani spēki bija gandrīz izsīkuši.
"Merida!" ieraudzīju ūdenī tumšu siluetu un ieniru.
Izvilku laukā ēnu. Tā tiešām bija Merida. Spēku gandrīz nebija. Es peldēju uz krasta pusi.
Vēl nedaudz... Nedaudz līdz krastam. Spēki bija zuduši. Sāku grimt pati, bet...
Krasts! Meridu izvilku uz krasta.
"Merida!" iekliedzis, nedaudz kratot viņu. Es nezināju, iespējams viņai bija kaut kas lauzts.
Nav atbildes. Pārbaudīju pulsu. Vājš, bet bija. Pacēlu Meridu un noliecu viņu sānis. No mutes iztecēja ūdens, bet elpas nebija. Nācās veikt mākslīgo elpināšanu.
Pēc pāris minūtēm sajutu viņas elpu. Taču viņa joprojām gulēja nekustīga. Telefons! Man kabatā bija telefons. Es izvilku no bikšu kabas mobīlo. Labi, ka biju to nopirkusi, toties ūdensizturīgo. Tas strādāja! Izsaucu ātros. Šoreiz viņi ticēja.
***
Otrreiz sēdēju pretī operācijas zālei. Uz abģērba joprojām bija Maikla asinis. Es nebiju pārģērbusies. Vismaz pati biju tīra.
Es biju nogurusi. Iekšēji es biju tukša. Manī nav vairs nekā. Bet es sēdēju gaitenī un cerēju, ka Merida izdzīvos. Kāpēc? Viņa man atgādināja Tīnu. Es nespēju atbalsīt mazo grūtajā brīdi, bet es spēju to izdaraīt tagad, gaidot Meridas glābšanu.
"Jūs izglābāt viņai dzīvību," ierunājās ārsts.
Es nepamanīju, pa kuru laiku viņš pienāca pie manis.
"To tagad dara ārsti," es atbildēju, "Es neko īpašu neizdarīju."
"Jūs izvilkāt viņu no ūdens. Jūs bijāt pacientes sargenģelis, " uzsmaidīja ārsts.
"Es biju viņas nelaime..." atbildēju īsi.
Es biju priekš viņas tas pats, kā Maikls priekš mani. Es neļāvu viņai mirt. Viņš neļāva man mirt. Iespējams, ka tas bija Meridas lielāka vēlēšanās - nāve. Bet nē... Tas bija tikai brīža lēmums. Jo nāve ir nevis viņas vēlēšanās, bet gan mana.
Pamanīju, ka klāt pienāca vēlviens ārsts. Izskatījās, ka viņš nāk no operācijas zāles.
"Vai jūs atradāt sievieti?" jautāja viņš.
"Jā," atbildēju.
Varēju piecelties, būtu bijis pieklājīgāk, bet tomēr nē. Man bija vienalga. Man bija bezspēks... tukšums... skaudība. Es gribēju nomirt! Tā bija mana vēlēšanās nevis viņas! Bet tagad nāve varētu paņemt viņu nevis mani. Kāpēc viņu?!?
"Domāju, ka jūs varētu interesēt viņas stāvoklis," atbildēja tiko pienākušais ārsts.
"Jā," abstrakta bija mana atbilde.
"Viņai ir lauztas pāris ribas un jostas skriemelis.Sievietei smadzenēs bija asiņošana, bet mēs to apstādinājām."
"Vai viņa ir paralizēta?" iejautājos, daļēji vienaldzīgi.
"Mēs nevarma to pateikt, jo sieviete ieslīga komā," atbildēja ārsts, "Man ļoti žēl...."
Es piecēlos un devos prom. Ārsti bija nedaudz apjukuši no mana izgājiena.
Es biju gatava nosist Maiklu...
Jau apnika, bet... Patika? 
Seko, komentē un ieliec +
P.s. Pašlaik daļas varētu būt īsākas, jo man atsākās mācibās, bet ceru, ka jums joprojām patiks. :)
P.P.S. Dziesmas šoreiz nav. Sorry. 
Man nav spēka uzrakstīt jaunu daļu... Iespējams, ka nākošo daļu likšu tikai piekdien... Tāpēc Piedodiet!