Heijā! Stāsts turpinās! 
Nedaudz par iepriekšējo daļu... Uzraksīju to jau vakar, bet spoki ielika to tikai šodien. :D Sanāk, ka šodien divas daļas :D
Tā kā rīt sākas mācības, nesolu, ka daļu spēšu ielikt katru dienu...
Bet pagaidām
Enjoy!
"Merida..." es ierunājos.
"Es tev uzticējos..."Merida izdvesa, pār viņas vaigiem tecēja asaras.
"Tas..." gribēju visu paskaidot, taču Merida jau bija prom.
Izskrēju gaitenī. Viņa pazuda no mana redzesloka. Es varēju skriet viņai pakaļ, bet...
"Kas notika?" Maikls šokēti jautāja.
"Gribi zināt?" dusmīga uzbrēcu. Dusma pārņēma manu ķermeni. Manuprāt, es vēl nekad nebiju tik dusmīga.
"TU esi pēdējais muļķis, aunapiere..." sekoja vēl lamuvārdu straume.
Maiklam ieplētās acis.
"Nekad nebūtu domājis, ka zinu tādus vārdus!" uzkliedzu.
Medmāsu joprojām vēl nav. Vai tiešām nav dzirdami mani kliedzieni?
"Nomierinies..." Maikls ierunājās.
"Nē... NĒ! Es nenomierināšos! Tu esi vienkarši..." nākošā partija ar lamuvārdiem.
Piegāju tuvāk pie Maikla un paņēmu viņu aiz krāgas.
"Es tevi mīlu!" Maikls ierunājās un centās mani apķert. Laikam mēģināja nomierināt, taču tas darīja mani vēl niknāku.
"Ej ellē!" atrāvos no viņa, "Tu man esi vienaldzīgs. Manis pēc tu varēji arī nomirt! Tāpat neko nezini!"
Maikla sejā bija redzamas šoks.
"Lū..." viņš kaut ko gribēja pateikt.
"Tu mani nedrīksti tā saukt!" kliedzu, "Es tevi ienīstu! Tu pat vari necerēt uz to, ka mēs vēl jebkad tiksimies. Es vienmēr ienīdu tevi! Vienmēr!"
"Tās ir tavas dusmas, kas runā..." Maikls centās nomierināt mani.
"NĒ!" iekliedzos, "Tā ir taisnība, kas dusēja ilgus mēnešus."
Iestājās klusums.
"Tev jādzīvo tālāk...." Maikls ieskatījās man acīs, "Tev jāatstāj pagātne un jādzīvo tālāk. Es tev dodu iespēju būt laimīgai..."
Mani atkal pārņēma dusmas.
"Domā ka esi labāks par Danielu?!?" dusmas deva man spēku.
"Viņš ir miris!" Maikls pacēla balsi.
"Viņš būdams miris ir daudz labāks nekā tu dzīvodams!" iekliedzos pēdējo reizi.
Es pagriezos un devos prom no palātas. Es vienkārši vairs nespēju atrasties šeit kopā ar nolādēto. Man vajadzēja atrast Meridu.
Gaitenī satiku pāris māsiņas. Jautāju, vai neredzēja meiteni, rudu, ar vasaras raibumiņiem, sašutusi. Visas atbildēja negatīvi. Es jau domāju, ka viņu neatradīšu šai lielajā ēkā.
"Meitenīt," ierunājās vīrietis, kurš sēdēja un soliņa blakus izsejas durvīm.
Nolēmu pieiet pie viņa. Varbūt viņš redzēja garām skrienot Meridu.
"Jā?" piegāju pie vīrieša.
Viņš bija vecs, ar milzīgu bārdu un apaļīgs. Man viņš atgādināja nedaudz salaveci. Pietrūka tikai sarkanā kostīma un pāris rūķu ap viņu.
"Tāda meitene minūtes desmit atpakaļ izskrēja laukā no slimnīcas..." atbildēja večuks.
Izskrēja... No slimnīcas.... Vārdi atbalsojās prāta.
Es ilgi nedomājot izskrēju laukā.
"Merida!" kliedzu, cerēdama, ka atsauksies.
Taču klusums. Neviens neatsaucās.
Skrēju haotiski apkārt, cerēdama atrast Meridu. Nekur viņas nebija...
***
"Daniel!" iekliedzos, "Tas nav smiekīgi!"
Devos ar Danielu pastaigā pa mežu. Laiks ārā bija saulains, bet tas jau bija vakar, kad nolēmām dodies pastaigā. Pēc visa notikušā ar Niku, man bija bail atrasties mežā, taču Daniels pierunāja mani.
Viss būs perfekti, viņš teica. Nekas nenotiks, viņš teica. Tas taču ir tikai mežs, viņš teica. Velns! Es paliku viena meža vidū vakarā, kad jau sāk satumst.
"Būuu!" kāds mani apņēma no aizmugures.
Es iekliedzos. Pār vaigiem tecēja asaras.
Stulbā kaza! Ko tu raudi? Vārgule...
Es sāku sisties laukā no tvēriena. Kliedzu arī.
"Mierīgi..." balss centās mani nomierināt.
Siluets mani pagrieza. Priekšā parādījās Daniela samaidošā seja.
"Idiots!" iekliedzos un sāku sist viņu pa krūtīm.
"Mierīgi..." viņš apskāva mani.
"Man bija bail. Tu zini, ka man nepatīk atrasties mežos. Un tad vēl tu pazudi..." centos nomierināties.
"Piedod..." Daniels noslaucīja manas asaras, "Man likās, ka tas būs smieklīgi...."
"Smieklīgi?" nedaudz dusmīga paskatījos uz viņu.
Bet Daniels pacēla mani gaisā un sāka griezties riņķī.
***
Pagātnes atmiņas atgiezās. Liekas, ka tās gribēja mani nomierināt. Palīdzēt savāk domas.
Visām nelaimēm jānotiek uzreiz. Man kā vienmēr veicās. Esmu neizgulējusies, meklēju Meridu, kura var būt velns zina kur. Un vēl ieksēji degu. Vienkārši perfekta diena! Manu meklējumu apgrūtināja tas, ka ārā bija vēl salīdzinoši tumšs.
Es skrēju gar upi. Pie tilta ieraudzīju ēnu. Es ieskatījos. Ugunīgi sarkani mani. Merida!
Ko... Ko viņa darīs....
Ēna kustās, tad apsājas un... lec.
"Merida!" tas bija pēdējais, ko paspēju izkliegt...
Patika? Komentē, seko un ieliec + :)
