Bija rudens tad rudens un pēc tam rudens. Tā gaidot atnāca rudens un bija pienācis rudens. Nu jau klāt bija arī rudens, rudens kā arī rudenīgais rudens. Kad pagāja rudens, pienāca rudens un jau sveicināja rudens. Rudens pieklauvēja man pie durvīm un atņēma naudu. Nāca rudens skaļi bļaujot un nākot rudenim atnāca rudens. Aizgāja rudens un nāca rudens. Bet tikmēr bija rudens. Rudenī bija rudens. Domājot par rudeni un nepiegriežot nekādu vērību rudenim es nemaz nepamanīju rudens iestāšanos. Man nav ne jausmas par rudens definīciju, bet es zinu kā izskatās rudens. Ir rudens pienācis, bet mēs tomēr gaidījām rudeni. Nevar teikt ka rudens būtu slikts, bet katrā ziņā varu teikt ka rudens ir 100x labāks. Iesaku jums visiem iegādāties pašiem savu rudeni un rudenī atcerēties par vientuļajiem rudeņiem lai aiznestu viņiem rudeni un šo rudeni pataisītu patiesi rudenīgu. Lai arī rudens jau bija pienācis es tomēr nejutos rudenīgi. Savā prātā manīju tikai vāju rudens atblāzmu. Nevar teikt ka tas būtu rudens. Varbūt rudens. Varbūt rudens vai rudens. Iespējams ka rudens. Bet katrā ziņā tas nebija rudens.Ne rudens, ne rudens nespēja aizstāt rudeni. Rudens bija kaut kas rudenīgi unikāls ar savu rudenitāti. Rudens ir mūsu vidū. Mēs jūtam rudeni sev apkārt, taču nekad to neieraugām. Rudens ir kaut kas netverams. Gluži kā rudens. Rudeni var pazīt tikai tad ja tu esi īsts rudens ar rudens noskaņu rudenī. Un tā runājot par rudeni pienāca rudens... Un tad ziema.
Tev patiks šie raksti
