9. NODAĻA
~Elena~
-Pagriezies!- violetmate sacīja. Nezinādami, kuram sacītais bija veltīts, pagriezāmies visi. –Apžēliņ!- viņa iesaucās, pienākot man klāt, –mamma būs sajūsmā!- viņas seju pārņēma smaids. Es nebiju vienīgā, kura izskatījās apmulsusi, bet pavisam noteikti atvieglota, ka viņa ne policiju, ne zādzību. Dažbrīd likās, ka es pati visā biju iesaistīta, jo katru brīdi, kad notika kaut kas, kas varēja apdraudēt manu ceļabiedru brīvību, es sajutos tramīga. Man nebija ne jausmas, par ko viņa runā, tāpēc skatījos viņas zilpelēkajās, melni krāsotajās acī, cenšoties tur izdibināt patiesību. Pēkšņi viņa šķita līdzīga man.
-Un tu runā par?...- iejautājos.
-Tu nezini, kas esmu, vai ne?- meitene atkāpās, gandrīz uzskriedama virsū Nikki, bet viņš paguva pastiept rokas, lai meiteni notvertu tajās. Viņa uzmeta ašu skatienu un pakāpās malā, kamēr Nikki nenovērsa acis no viņas sejas, it kā mēģinātu to iegaumēt.
-Īstenībā nezinu gan, šobrīd tu mani biedē,- noteicu, jūtot, kā nesapratne mani apvij un ierauj sevī. Diez, vai pirms atmiņas zuduma es viņu atpazītu?
-Varu piezvanīt savai mammai? Man jāpārliecinās,- viņa jautāja, bet Džimijs uzreiz pārtrauca.
-Nē! Tas ir.. par ko tu gribi pārliecināties?- viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un sakoncentrēja acus skatienu. Veikalā nozvanēja durvju zvaniņš un ienāca kāds jauns puisis ar ģitāru uz pleciem. Meitene vieglā gaitā pagāja viņam pretī, nomurminot, lai uzgaidām.
-Par ko viņa runā?- Džimijs nostājās aiz manis, kad pagriezos, lai pavērotu violetmati. Viņas seju atkal pārņēma triumfējošs smaids, kad pircējam izsita čeku.
-Viņa tiešām ir ideāla,- Nikki saberzēja rokas ar smaidu uz lūpām. Jebkurā citā brīdī es būtu pasmējusies, taču šoreiz man smiekli nenāca ne prātā.
-Viņai noteikti skrien pakaļ daudzi,- Džimijs nočukstēja, vērojot meitenes pēcpusi. Iesitu viņam pa plecu.
-Mums ir citas lietas par ko uztraukties!- mazliet sarāju viņu. –Es nezinu, par ko viņa runā. Man šķiet, ka viņa mani ar kādu jauc.
Džimijs man koķeti uzsmaidīja. Lai gan mana sirds mazliet notrīsēja, cerot, ka viņam patīku, tas šķita praktiski nereāli. Mēs kopā bjām pavadījuši jau divas nedēļas, bet vīrietis ne reizi neizrādīja, ka interesēju viņu kā sieviete, tāpēc pastūmu malā sajūtu, ka viņš man nozīmē puspasauli. –Pajautāsim. Domāju, Nikki labprāt piespiestu viņu pie sienas un iztaujātu.
Draugs tikai pamēdījās un apsēdās uz vienas no tumbām. Pircējs aizgāja, un meitene nāca atpakaļ pie mums. Viņas melnais krekls bija nekārtīgi sabāzts biksēs, ko jostas vietā turēja ādas siksna ar metāliskām detaļām.
-Kā tevi sauc?- Džimijs iejautājās. Violetmate mazliet minstinājās un tad ierunājās.
-Kā man tas neienāca prātā agrāk? Stulbene,- viņa pie sevis murmināja, kas izskatījās visai interesanti. –Tavs vārds ir Elena? Elena Florensija Kūpere?- viņa jautāja. Kaklā ieķērās savāds, ne asaru kamols.
-Tas vārds...- es pie sevi nočukstēju, atceroties sastapšanos ar Elizabeti pirmajā reizē. Edijs vēl nesaprata, kur es esmu izdomājusi to uzvārdu. Izlēmu tomēr tēlot līdzi, it kā visu atcerētos. –Iespējams...
-Mana maiņa beidzās pēc stundas, es tūlīt piezvanīšu...- viņa taustījās kabatās pēc telefona. Džimijs, Nikki un es saskatījāmies, kamēr viņa ar kādu runāja pa telefonu. Džimijs man blakus izstrāvoja saspringumu, ieklausoties katrā violetmates vārdā, cerot, ka ne mirkli viņa nepieminēs mūs. Atviegloti nopūtāmies, kad sapratām, ka viņa sarunā kolēģi nomainīt ātrāk kā paredzēts. –Braucam!- viņa strauji pagriezās ar galvas mājienu liekot mums noprast, ka tagad ir jāseko.
-Pag, pag, pag. Kur mums jābrauc? Ko tu nestāsti?- gribēju satvert meiteni aiz rokām, nostādīt aci pret aci un pajautāt, ko viņa zina, bet es ne. Un es to noteikti gribēju zināt.
-Es gribētu braukt viņai līdzi,- Nikki piecēlās, nopurinot speciāli saplēstās bikses. Meitene noskatīja viņu no galvas līdz papēžiem, tad pamāja: -Man vajag tikai Elenu.
-Viena viņa nekur nebrauks,- Džimijs uzlika rokas man uz pleciem, izšaujot satricinošu strāvu caur manu ķermeni.
-Nu, tad manis pēc brauciet visi,- viņa nopūtās un uzvilka ādas jaku, ko paķēra no pārdevēja letes aizmugures. –Aiziet?
-Pagaidi, jaunkundzīt,- kad gājām uz durvju pusi, Džimijs stāvēja kā stāvēdams. –Braucu šeit ar iemeslu. Man vālītes vajag.
-Tad ātri,- viņa nomurmināja un aizgāja aiz letes. Vēroju katru viņas kustību, domājot, kur meiteni esmu redzējui pirms tam.
Sekojām viņai un viņas melnajam BMW cauri pilsētas centram, pat nezinot viņas vārdu, taču liku Džimijam uzticēties un klausīt manai nojautai, ka viss būs labi. Džimijs nebeidza uz priekšā braucošo mašīnu skatīties ar skepsi, tomēr Nikki bija vairāk kā apmierināts.
Nonācām pie divstāvu privātmājas ar skaisti iekoptu puķu dobi un lieveni, kur rēgojas šūpuļkrēsls. Ārpusē stāvēja sieviete garā, puķainā kleitā, spīdīgi melnajiem matiem sasietiem rūpīgā copē. Violetmate sagaidīja, kad izkāpjam no mašīnas, un tad devās mājas virzienā, pamājot, lai viņai sekojam.
-Mammu, tā taču ir viņa, vai ne?- meitene nostājās lieveņa kāpņu lejā. Viņa un sieviete pie ieejas durvīm atšķīrās tik ļoti kā diena un nakts, taču tajā pat laikā bija tik līdzīgas. Sajutos savādi. It kā pazīstami.
Sieviete nokāpa lejā pa kāpnēm pie manis. Nikki, Džimijs un es stāvējām kopā. Džimijs bija ļoti noraidošs, it kā negribētos ar to visu saistīties, taču neko neteica un vienkārši stāvēja līdzās.
-Tu laikam esi Džimijs,- sieviete sacīja, nopētot mūs visus. –Esmu Mērija. Merilina Keita... Kūpere,- viņa piesardzīgi sacīja. Man aizrāvās elpa, ieskatoties viņas zaļajās acīs. Vai viņa varētu būt mana māte? Un violetmate ir mana māsa? Es stāvēju kā zemē iemieta ar acīmredzamu apjukumu skatienā. Mans un Merilinas skatiens bija cieši savīts, it kā aas censtos saprast, ko otra domā.
