Rozes un galvaskauss (5.2.)0

Nākamajā reizē viss notika maigāk. Nemanot brīdi, kad mans ķermenis pārstāja just siltās istabas gaisu un mīkstās segas dūnas, es apjautu, ka atkal bezgalīgi krītu. Dūmu smaka iecirtās manā degunā, aizraujot elpu. Attapos guļus, dūmu mutuļu ieskauta. Ar roku viegli noslāstīju bezdibeņa zemi, kas vairāk atgadināja stikla grīdu.

-Jāsveicinās nav?- mani izbiedēja nelaipna balss, taču tā vairāk liecināja par ļaunumu. Katru reizi, kā izdzirdēju kaut vārdu no šīs mutes, mans žēlums pret sievieti pavisam lēni pārvērtās par nepatiku. Lēni piecēlos kājās, izvairoties no reiboņiem. –Tad nu gan tie jaunieši ir nepieklājīgi,- viņa noburkšķēja. Basās kājas tik tikko bija saskatāmas cauri dūmu klātajai zemei. –Atbildi man uz vienu jautājumiņu, dārgā Elena,- Elizabete lēnā solī gāja tukšumā. Taču ne prom. Saraucu uzacis, bet viņa, šķiet, nemaz to nemanīja. Tukšumā šķita vēss, it kā dūmus ap manām kājām pūstu reāls vējš. Varbūt mēs atrodamies kādā vecā, tumšā angārā? Bet nebija ne atbalsis, nekas, kas liecinātu par plašumu. Es zināju, ka viss notiek sapņos. Ļoti reālos sapņos. –Kāpēc tu Džimijam nepaskaidroji par mani?

-Kādēļ es tevi redzu?

-Tas ir stulbs jautājums, zinot to, kas tu esi. Beidz muļķoties, sīkaļa. Tu vari būt tik neciešama!- Elizabete pacēla rokas uz augšu. Bija jūtams sievietes karstasiņu temperaments.

-Tad kas es esmu?

-Jūs visi cerebrieši esat tādi idioti?!- viņa knapi valdīja savas dusmas. –Man nav laika ar tevi te muļļāties. Šoreiz es mainu savu ziņu, ieskaidro, ka viņš ir vainīgs. Citādi jau sāks aizmirst par mani ar tavām nolādēti stulbajām spējām. Sīkā pretekle,- Elizabete indīgi dzēla un pamazām attālinājās. Man nedūra sirdī ne viņas dzēlīgais balss tonis, ne asie vārdi. Galvā skanēja tikai pāri frāzes no viņas tektā. Jūs visi cerebrieši esat tādi idioti? Ieskaidro viņam, ka viņš ir vainīgs.

-Pie kā?!- netīši izspļāvu, kad sievietes siluets sāka izgaist. Viņa neatbildēja, un es sāku skriet pakaļ. Skrēju tik aizrautīgi, ka mana elpa aizrāvās, bet viņa tikai kļuva arvien tālāka un tālāka, līdz pārvērtās dzirkstelē. Fons nemainījās tin nemaz, mani joprojām ieskāva melna tumsa un, šķiet, mazlet spīdīgie dūmi, kas ļāva saskatīt notiekošo. Pārāk nemainīgs tukšums. Palēninot gaitu un vairs neredzot dzirksteli, es apjuku. Mana elpa aizrāvās, un es pielēcu sēdus. Nebija ne kritiena, ne tukšuma, viss notika krietni ātrāk. Tās pašas jūras smilšu krāsas sienas un dūnu sega. Caur aizkariem spītīgi centās izlauzties saules stari, liecinot, ka ir laiks izstaipīties un celties. Taču manu prātu pārņēma kas daudz svarīgāks. Paķēru saplēstās bikses un nobružātās kedas no pagultes, saģērbos un steigšus pametu tukšo istabu, skrienot lejā.

Gandrīz nokrizdama no pēdējiem pakāpieniem, apjēdzu, ka neviena dzīvojamā istabā nav. Vēl jo vairāk persona, kas man vajadzīga. Taisnā ceļā devos uz virtuves divviru durvīm, aiz kurām ap nelielu galdu sasēdušus sastapu Nikki, Ediju, Reju un mājas saimnieci. Viņi visi sarunāhās un brokastoja.

-Labrīt, saulstariņ,- sacīja Nikki pasmaidot. Brīdi šķita, ka esmu aizelsusies, jo nespēju pateikt ne vārda, taču tad izgrūdu.

-Kur ir Džimijs?

-Viss kārtībā?- Reja uzmeta iešķību, šaubīgu skatienu.

-Viņš ir pagalmā, pļāpā ar Janu. Kaut kas...- nenoklausoties līdz galam Edija teikto, pazudu norādītajā virzienā. Atrāvu vaļā baltās pagalma durvis, un pret mani pavērās Džimija zilais acu pāris. Jana vīrišķīgo augumu es pat nepamanīju uzreiz.

-Džimij, es gribu aprunāties,- speciāli aiz sevis neaizvēru durvis, kad manas kedas skāra bruģakmeni. –Divatā,- paskatījos uz Janu. Nodzēsis savu cigareti, Jans pagāja man garām sasveicinoties. Pavadīju viņu ar mazliet šķielējošu skatienu. Džimijs stāvēja ar kafijas krūzi blakus grilam un smaidīja.

-Tu esi mazliet izpūrusi,- viņš pasmējās un atglauda dažas matu cirtas, kas neierastās pozās slīga pār manu seju, kad biju piegājusi viņam klāt.

-Tas ir pārāk kaitinoši tieši tā iemesla dēļ, ka ir tik nolādēti reāli. Tā sieviete mani baida, un ne jau sava izskata dēļ, nebūtu tas tracinošais balss tonis kādā viņa ar mani runā, man viņas kļūtu žēl, taču tagad viņ...

-Pagaidi!- Džimijs nopietni pārtrauca manu vārdu birumu, kas kā traks nāca viens pēc otra, kamēr skatījos tālumā uz balto sētu un kopto rožu krūmu, un sarauca savu pieri. Manas rokas drebēja uztraukumā un vēlmē visu izstāstīt Džimijam. –Neko nesaprotu no tava sacītā.

-Tu pazīsti kādu Elizabeti?- strauji pagriezu galvu pret viņu. Smaids tūlīt pazuda, seju pārņemot nevēlamam pārsteigumam. Skatiens, kas iepriekš bija nesaprasts, tagad izskatījās pārāk saprotošs un pat sāpju pilns.

-Godīgi?- viņš aizlauztā balsī atbildēja ar pretjautājumu, it kā valdītu kamolu kaklā.

-Protams! Tas, ko tev gribu teikt, cerams, ir gana nopietns.

-Jā, pazinu vienu.

-Viena tāda ap trīsdesmit gadiem veca un ar čūlainu ādu neliek man mieru,- noraizējusies skatījos Džimija sejā, kurš, kaut gan veroties manī, atradās kaut kur pavisam citur. Viņš sastinga. Šķita, ka viņam kļūst auksti, tikai viņš nav spējīgs satvert sevi ar rokām, lai kaut nedaudz sasildītu, it kā viņš vairs nespētu kustēties. Tumšpelēkais t-krekls noplīvoja siltajā vējā.

-Kā tu viņu zini?- caur zobiem pajautājis, Džimija skatiens bija pieķēries vienai no manām sarkanajām matu cirtām.

-Sapņos. Pagājušajā naktī teicu tev par tiem.

-Sapņos?- viņš iesmējās un mazliet atdzīvojās, taču skatiens palika tikpat stings kā iepriekš.

-Jā. Tas ir tik smieklīgi? Tie ir ļoti reāli sapņi,- strīdējos pretī, gribot, lai Džimijs saprot. Skatoties viņa acīs, atkal sajutu savādo varas sajūtu. Džimija skatiens mazliet atmaiga. Smaids pavisam lēni pārtapa nopietnībā. –Atkārtošu, ka pirmajā reizē viņa lika man nodot tev ziņu, ka neesi vainīgs. Tagad, nosaucot mani visos iespējamos lamu vārdos, viņa lika nodot pretēju vēsti – ka tu esi vainīgs. Pie kā, man nav ne jausmas,- Džimija acis atkal kļuva tukšas, bet es turpināju, gan runāt, gan izjust to savādo palīdzību, ko devu viņam caur saistītajām acīm. -Vēl viņa mani nosauca par kaut kādu crebrieti. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē.

-Vai viņa minēja ugunsgrēku?- arī Džimijs nepārrāva mūsu saistītos skatienus.

-Nē, kas par ugunsgrēku?

-Nav svarīgi,- Džimijs iekšēji sarāvās un pagriezās prom no manis, pārtraucot manu savādo sajūtu. –Es tikai nesaprotu.

-Ko tad?- nostājos viņam līdzās.

-Vai nu tu mani čakarē, vai arī..

-Kas?!

-Tu spēj sarunāties ar mirušu cilvēku?- Džimijs neticīgi uz mani paskatījās.