-Man ir vēl viens brālis?- Elena atkal apjuka.
-Jā, kur vispār ir Skots? Jau labu laiku neesmu viņu redzējusi,- jautāju Adamam, izlikdamās, ka neviena cita šajā telpā nav.
-Viņš ir izbraucis no pilsētas,- mamma atteica un atkal pievērsās Elenai. Mani pārņēma žēlums, ka meitenei viss jāuzzina tik strauji. –Jā, tev ir vēl viens brālis Skots, vecāks par Adamu.
-Un viss tas dīvainais, ko es daru, tas ir tāpēc, ka esmu... kaut kas tur?
-Cerebriete. Tautas valodā runājot,- atkal iejaucos, uzmetot acis Džimijam. Cauri viņa brillēm nevarēja saskatīt acu krāsu, taču tās šķita neticami gaišas. Kad atkal palūkojos uz Džimija un Elenas drugu, sajutos kā pusaudze.
-Jā, tu spēj sarunāties ar mirušajiem, kas vēl nav pārgājuši pēdējā līmenī, kā man to patīk teikt, jeb nav nonākuši pašā Paradīzē. Daļai no viņiem nav kāds pabeigts darbs mūsu pasaulē vai arī viņi gaida kādu no mūsu pasaules, lai mierīgi aizietu pavisam. Un pats galvenais ir prāta kontrole.
-Svētais Jēzu!- vīrietis iesaucās.
-Nikki!- viņu apsauca.
Nikki, domās nočukstēju, iegaumējot viņa vārdu.
-Jā, labi, sarunājies ar mirušajiem, bet nelien manā galvā!- viņš uzsauca, mazliet atbīdīdams krēslu no galda, bezmaz uztriekdamies man virsū. Šķiet, ka mēs visu laiku bijām gatavi traumēt viens otru.
-Es netaisos līst tavās smadzenēs,- Elena teju pārmetoši ierunājās. –Likt cilvēkiem justies labāk skaitās pie tā?
-Neapšaubāmi,- mamma noskaldīja. Redzēju, kā Elenai aizraujas elpa.
-Viņa to ir darījusi ar mani,- Džimijs ieteicās.
-Neapzināti!- meitene atkal iesaucās. Šķita, ka viņai nepatīk fakts par spējām. Biju pieredzējusi, ka tam bija gan savi mīnusi, gan plusi. Nevienam netiku teikusi, ka spēju viņam regulēt smadzenes, kaut vai iestāstot, ka viņš grib nolekt no klints. Gluži vienkārši cilvēki aizbēg, pat labi draugi, lai gan ne reizi nebiju krasi ielīdusi viņu prātā. Aksels to vēl nezināja, bet Nikki gan. Pēc šī viņš noteikti man vairs netuvosies, pie sevis nodomāju.
-Tu vienkārši vēl to nespēj kontrolēt. Bet priecājies, ka tas iedarbojās pozitīvi. Tikpat labi tu netīši varēji likt Džimijam sevi nogalēt.
Abi saskatījās ar skatieniem, ko spēja saprast tikai viņi.
Atkal pazudu virtuvē, stāvot tieši pie loga un vērojot pagalmu. Aiz stikla rēgojās milzīgs koks, kura stumbrs bija pārāk plats, lai es to spētu apkampt, un tajā iekārtās šūpoles rāmi gaidīja, kad tās kāds izmantos.
-Tu manu prātu arī paguvi sagrozīt?- virtuvē iesoļoja Nikki un ierunājās, iztraucēdams manu nedomāšanu.
-Kāpēc tu to jautā?- nepagriezos pret viņu. Noplūcu lapiņu puķei, kas stāvēja uz palodzes un virpināju to pirkstos, lai nebūtu jāskatās Nikki acīs.
-Atbildi.
-Nē.
-Nē, neatbildēsi?
-Nē, neesmu tavā galvā līdusi,- pagriezos pret viņu tik asi, ka, ja viņš būtu stāvējis tuvāk, nu jau būtu ar lauztu degunu, -ar atsevišķiem gadījumiem.
-Ar atsevišķiem gadījumiem?- viņš pārsteigts pārjautāja.
-Vienmēr ir izņēmumi,- atteicu Nikki, lai viņu nomierinātu, -bet neuztraucies. Izņēmumi parasti ir saistīti ar bīstamiem gadījumiem. Ja nemēģināsi mani nogalināt, tavs prāts būs drošībā,- neīsti viņam uzsmaidīju un devos prom uz koridoru, lai, citiem nemanīta, pazustu dārzā.
-Tas priecē,- viņš paņēma no letes manu glāzi, ielēja tajā ūdeni un padzērās.
-Būšu pagalmā,- teicu un izgāju pa durvīm. Ārā jau sāka krēslot, pa ceļu braukāja mašīnas, cilvēki atgriezās no darba. Apsēdos šūpolēs un lēnām iešūpojos. Jau gribēdama sākt domāt par to, kādas ir manas vēlmes attiecībā pret dzīvi, cik ļoti vēlos satikt savu tēvu, ko biju redzējusi tikai interneta fotogrāfijās un video ierakstos, kad atkal vairs nebiju viena. –Tu drīksti pārstāt pielavīties,- sacīju, klusībā priecājoties, ka nav jāieslīgst depresīvās domās.
-Atvaino, tu pāragri pazudi,- Nikki atspiedās pret koka stumbru.
-Kāds ir tavs īstais vārds?
-Nikki.
-Ja cilvēku vēl nepazīstu, nesaucu viņu iesaukā,- izkāpu no šūpolēm, nostājoties viņam pretī, gatavodamās atgriezties mājā.
-Mēs varam to mainīt,- viņš pienāca tuvāk. Augumu starpība bija diezgan manāma, taču viņš mazliet palieca galvu uz leju, lai skatītos manās acīs.
-Ko tu grasies darīt?- sajutu uz sejas viņa elpu un uz īsu mirkli aizvēru acis. Tā smaržoja pēc mentola. Likās, ka vēders sāk mētāt kūleņus.
Viena viņa rokām pieskārās manam kaklam zem matiem, bet otra atrada manu vidukli un apķēra to, kamēr pats vīrietis bija stingri pieliecies man tik tuvu, ka saskārās mūsu lūpas.
-Mans vārds ir Niklass,- viņš nočukstēja pie manām lūpām un tad piespieda tās klāt. Brīdi tās vienkārši bija saskārušās, bet tad viņš palieca galvu un savija mūsu lūpas. Biju mazliet apjukusi, kad saprāts kliedza, lai pārstāju, bet sirdspuksti paātrinājās, liekot turpināt un ar roku pieskarties viņa melno matu mudžeklim.
-Nu, malacis, Vivī!- dzirdēju sarkastiski izsakām savu iesauku. Tas bija Aksels. Niklass mani neatlaida, bet es ar aizvērtām acīm nolaidu galvu lejup, cerēdama, ka viņš mani atlaidīs un neatlaidīs reizē. Negribēju redzēt Akselu.
-Piedod,- nočukstēju vairāk sev nekā kādam citam.
-Es viņu noskūpstīju!- Niklass tuvu manai ausij sacīja. Tad rokas atlaidās, un es atvēru acis. Mirklī, kad tās atvērās, redzēju, kā aiz Aksela mētājās rožu pušķis, bet viņa dūre triecās pret Nikki seju.
-Izbeidziet!- iesaucos.
-Kas te notiek?!- iejaucās mamma. Paslēpu seju plaukstās, cerot, ka neviens mani tā neredzēs. Caur vēnām plūda kauna sajūta, kā magnēts vilkdama mani uz savu istabu.
-Pieskatiet savu dārgo meitu, Merilina!- Aksels noteica, kad aiz mammas parādījās pārējie no mājas. Niklass notīrīja asinis no lūpas.
-Vai jūs vēlaties man kaut ko pastāstīt?- mamma skatījās uz mums trim.
-Grasījos viņu bildināt, un izrādās šī pa stūriem ņemas ar citiem vīriešiem. Padauza!- Aksels atmeta man nelielu kastīti, kas, atsitoties pret zemi, atvērās un ļāva redzēt akmeņiem klāto gredzenu. Cik labi, ka man nepatika tādas rotas.
-Ierunājās, grūpiju mednieks!- sadusmojos pati. Būtu vēl teikusi, ka tā nebija mana vaina, taču apzinājos, ka gribēju to skūpstu. –Mums jau sen viss bija jāpārtrauc,- pašāvos visiem garām atpakaļ uz māju. Jutu, ka Niklass man seko.
