Robeža (7)13

Aksels jau sāka migt ciet pēc sestā veikala. Acīmredzot draugs nebija iedomājies, ka es, būdama meitene no laukiem, būšu tik ļoti apsēsta ar iepirkšanos. Kamēr Aksels gandrīz gulēja uz katra mīkstā krēsla veikalā, es paspēju izmērīt gandrīz katru drēbju gabalu veikalā, turklāt šī nodarbe mani ļoti aizrāva pēc Aksela nelielajiem „kursiem” modē. Nu manā īpašumā bija vairākas kleitas, džinsi, legingi, blūzītes, šortiņi, svārki un viss tik ļoti daudz, ka baidījos, ka Daigas skapis saplīsīs no pārpildīšanas. Kad beidzu pirkt rotas, pagriezos pret Akselu, kurš bija iesnaudies, un aiz viņa pamanīju baltu kreklu ar milzīgu mopsi un zem tā bija rakstīts kaut kāds tekstiņš. Uz acu mēru šķita, ka viņam derēs un nekavējoties kreklu iegādājos. Smaidot samaksāju pārdevējai un piegāju pie drauga. Aksels miegaini berzēja acis un tikpat miegaini man uzsmaidīja. Tad puisis izstaipījās un piecēlās kājās, lai paņemtu maisus no manis.

-Tu nemaz neesi tik stiprs, kā tev šķiet,- es sacīju un Aksels pamāja,- Ejam paēst?

Aksels apstājās,- Tu neesi sagurusi?- viņa balsī bija dzirdams nepatīkams izmisums. Dedzīgi pamāju ar galvu un draugam vārdu tiešā nozīmē nolaidās rokas,- Kurpes? Kurpes? Tikai nesaki, ka vēl kurpes. Es nomiršu. Lūdzu, Valērija, tikai ne kurpes.

-Nu ne jau kurpes,- es pikti atteicu,- Ejam kaut ko iekost. Un tu iedzersi kafiju. Mēs neesam beiguši,- smaidot noteicu un draugs novaikstījās, tomēr sekoja man uz picēriju, ko biju izvēlējusies. Apsēdāmies picērijas tālākā galā, kur bija milzīgi balti dīvāni un, kamēr Aksels nolika manus maisus malā, es jau sāku pārlūkot ēdienkarti. Aksels sekoja manam piemēram un pie mums pienāca oficiante, kura, izskatījās, ka Akselu pazina.

-Kādi cilvēki,- meitene iesaucās un es pacēlu acis no ēdienkartes. Abi skatījās viens uz otru un smaidīja,- Kur tie laiki,  kur tie laiki!- meitene nošūpoja galvu un viņas skatiens pievērsās man.- Sveika,- meitene šķita draudzīga un es pamāju sveicienam.

-Nu, ko, man būs prieks jūs abus apkalpot,- meitene sacīja un izņēma blociņu no mazā maciņa, kas bija piestiprināts biksēm,- Ko ņemsiet?

-Divas melnas kafijas ar cukuru,- Aksels ieteicās un demonstratīvi nožāvājās, liekot man pasmieties,- Un vēl būs pica ar garnelēm un sieriem. Un kolu. Un saldējumu un siera kūku,- Aksels noteica un izaicinoši paskatījās uz mani.

-Man būs tas pats,- smaidot atteicu un oficiante pierakstīja mūsu pasūtījumu. Kad viņa aizgāja, es ķēros pie izprašņāšanas.- Kas viņa ir?

-Mana klasesbiedrene, kopā beidzām vidusskolu.- Aksels plūkāja maizīti grozā un atbildēja man,- Kāpēc vaicā?

-Prātoju, vai nav kārtējā tava mīļākā,- pavīpsnāju un Aksels piešķieba galvu. Ak vai..

-Ko tu ar to domā?- draugs pieklājīgi pavaicāja un maize izkrita viņam no rokām. Viņš bija dusmīgs?

-Nu to, ka Edgars teica, ka tu esot pārgulējis ar pusi Rīgas,- es vienmuļi noteicu un sāku knibināties gar ēdienkartes maliņu,- Tāpēc es tā padomāju..

-Mērkaķis tāds,- Aksels nomurmināja,- Nu jā..

-Tad tā ir taisnība?- es painteresējos un Aksels pamāja. Daudznozīmīgi nopūtos un iekārtojos ērtāk dīvānā,- Tu tiešām apēdīsi to visu?

-Protams..-

-Nebaidies palikt resns?- es izaicināju un viņš piecēlās kājās un pacēla uz augšu kreklu, zem kura bija labi trenēts vēders un diezgan glīta presīte.

-Jā, resns. Esmu ellīgi resns,- Aksels nomēdījās un apsēdās atpakaļ. Atcerējos par kreklu un palūdzu, lai draugs man pasniedz maisiņu. No tā izņēmu kreklu ar maisu un pasniedzu to viņam. Iekodusi lūpā gaidīju, kad viņš atvērs dāvanu un man patika viņa reakcija.

-Aiiiii, mopsītis, cik mīļi,- Aksels tēloti mīlīgā balstiņā izrādīja savu šoku,- Suncītis, ak, cik skaisti..- viņš uz mani paskatījās,- Liels paldies. Man tieši tāds nebija.

Tas bija sarkasms?- Tev nepatīk?-

-Tak patīk,- Aksels nosmēja,- Vienkārši gribēju pajpkot. Neņem visu tik smagi, Val, ātri seja sakrunkosies,- Aksels teica un nolika kreklu maliņā, jo tika atnestas mūsu pusdienas. Lēnā gaitā paēdām un Aksels jau gribēja norēķināties par mums abiem, kad es iebildu. Beigās nolēmām maksāt uz pusēm un vēl atstāt Loretai, tā sauca mūsu oficianti, šo to dzeramnaudai. Uzvilku mugurā jaku un sekoju Akselam lejup pa trepēm, lai dotos uz mašīnu. Puisim rokās bija mani maisi un tas šķita komisks skats. Vismaz man. Ārā lija un pūta negants vējš. Biju ļoti priecīga tikt mašīnā, siltumā.

-Nebaidies, ārpus Rīgas jau spīd saule,- Aksels teica, kad iekāpa mašīnā,- Ko tu uz mani tā skaties?- viņš aizdomīgi pavaicāja. Piešķiebu galvu un mīļi uzsmaidīju.- Val?

-Uzvelc to kreklu.- es izaicināju un draugs, ne ko nebilstot, novilka savu balto kreklu un tā vietā uzvilka manis pirkto, kas izcēla viņa muskuļus un augumu,- Nu, uz izmēru trāpīji. Aaaa, sunītis,- Aksels meitenīgi iesaucās un tad kļuva nopietns,- Labi, mēs braucam.

-Pagaidi, - es iesaucos,- Jau?

-Nu ja,- Aksels atbildēja,- Mēs vēl iebrauksim Ādažos, veikalā, tur varēsi izārdīties.

-Bet, bet,- es uzmetu lūpu,- Es neesmu smuki saģērbusies,-

-Pārģērbsies tualetē,- Aksels nokaitināts atteica un sāka braukt,- Starp citu, paldies par kreklu. Man tiešām patīk.

-Man prieks,- es atteicu un plati pasmaidīju.

-Man arī..- Aksels domīgi sacīja un iezvanījās viņa telefons. Puisis īsi paskatījās uz zvanītāju un nospieda sarkano klausulīti. Tad viņš paskatījās uz mani, manām rokām un skatiens atgriezās pie ceļa.

Nebija jājautā, lai zinātu, ka zvanīja Edgars.  

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Robeza-8/667605