Robeža (11)12

Kad pamodos, Aksela nebija blakus, bet viņa vietā uz spilvena bija atstāta zīmīte ar manu vārdu. Piecēlos sēdus, atbalstoties uz elkoņiem, un paņēmu lapiņu rokās. Akselam bija glīts rokraksts.

„Tu biji tik saldi iemigusi, ka negribēju modināt. Būšu mājās rīt agri no rīta. Pagatavoju vakariņas, ceru, ka pārāk nesailgosies bez manas superīgās klātbūtnes. Buča. Aksels.”

Atradu telefonu un pulksteņa ciparnīcā pamanīju, ka ir trīs naktī. Cik ilgi es gulēju? Mēs atbraucām ap deviņiem no rīta...velns... piecēlos sēdus un devos uz tualeti, kur ieskatījos spogulī un redzēju, cik briesmīgi izskatos. Seja bija pietūkusi un vaigi iekrituši. Zem acīm rēgojās tumši zili loki un mati bija savēlušies pinkās. Nokārtoju darīšanas un ķēros klāt pie sevis savešanās kārtībā.

Trijos naktī izdomāt uzkrāsoties varu tikai es. Ha. Devos uz istabu, kur no somas izņēmu kosmētikas maciņu un atgriezos tualetē pie spoguļa. visupirms nomazgāju seju, uzklāju mitrinošu krēmu un ar koriģējošo tonālo pūderi nomaskēju sejas bālumu. Uzliku nedaudz vaigu sārtuma uz vaigiem, uzkrāsoju skropstas un izķemmēju matus, kas bija atauguši līdz pat krūtīm. Sakrāmēju visu atpakaļ kosmētikas maciņā un devos atpakaļ uz istabu. apsēdos gultā un vienmuļi palūkojos telefonā. Bija tikai piecpadsmit pāri trijiem un no miega nebija ne miņas. Paskatījos uz Aksela istabas durvīm un pagalam sašļuku, jo man viņa jau pietrūka. Šīs divas dienas mēs visu laiku bijām kopā un bez viņa dzīvoklis šķita svešs un vēss.

Piecēlos kājās un devos uz Aksela istabu, kas, man par lielu izbrīnu, nebija aizslēgta. Atvēru durvis un man pavērās mute, jo visur, burtiski, visur bija aparatūra, kurai es pat nezināju nosaukumus. Vienu no sienām klāta milzīgs skapis un pie galējās sienas bija pielikta milzīga gulta. Apsēdos uz tās un aplūkoju istabu. saka, ka par cilvēku visvairāk stāsta viņa istaba. Tad nu Akselam te viss  bija saistīts ar mūziku. Uz sienām bija slavenu grupu plakāti un pie griestiem bija piestiprinātas tumbiņas. Apgūlos viņa gultā un ieraku seju spilvenā, kas smaržoja pēc Aksela smaržām.

Val, tu esi galīgi nojūgusies. Galīgi, es tev saku. Galīgi.

Sadzirdēju atslēgas žvadzēšanu durvīs un steigšus izskrēju no istabas. Apgūlos gultā un apsedzos ar segu. Dzirdēju, ka viņš ienāk un noliek kaut ko zemē. Dzirdēju, ka viņš novelk botes un cenšas izlavīties uz savu istabu. steigšus piecēlos kājās un metos viņu apskaut. Puisis mani uzķēra un es apliku rokas viņam ap pleciem un kājas apviju ap viņa gurniem.

-Jēzīt, Valērija, tu man trieku piebiedēsi,- Aksels noteica un es piespiedu savas lūpas viņējām. Aksels pagriezās tā, ka es atbalstījos pret sienu un viņš ar rokām noglāstīja man seju. Viņa mēle ielauzās manā mutē, liekot tauriņiem man vēderā jukt prātā. Nevaru aprakstīt, cik labi viņš skūpstījās...

-Khem,- Aksels nedaudz atrāvās un paskatījās man acīs,- Ko es tev teicu par to skūpstīšanu?

-Es neko nevaru padarīt, man tā vienkārši ir,- smaidot atteicu un puisis pieglauda savu vaigu manējam,- Kā darbā gāja?

-Vēlāk, Valērija,- Aksels atteica un ieskatījās man acīs,- Tu uz mani atstāj ļoti lielu iespaidu. Es nevaru savaldīties. Tas ir...- viņš aizvēra acis un atkal tās atvēra,- Tas ir grūti. Jo man tu būtu tikai kārtējā, bet tev es būtu pirmais. Tu esi īpaša ar to. Ne tāda kā citas. Tīra, tā teikt. Mana pagātne ir pamatīga, bet tavējā..

-Kāda starpība?- es pavaicāju un uzliku rokas viņam uz vaigiem,- Kāda tam nozīmē, vai esmu vainīga vai nē? es pati varu izvēlēties, ko gribu darīt.

-Val, ja tu zinātu, ko puisim nozīmē nevainīga meitene, tu tā neteiktu,- Aksels mani nolaida zemē un uzlika rokas man uz vaigiem,- Kā tu nesaproti? Tu man patīc pārāk stipri, lai es tevi vienkārši pārgulētu. Man tas būtu vienkārši un prasti. Bet tev tas nebūtu nekas patīkams.

-Kā tu zini?- es pavaicāju un Aksels mani noskūpstīja tā, ka man uzmetās zosāda,- Vienkārši zinu un viss,- viņš pasmaidīja un saņēma manu roku,- Un tagad ejam gulēt.

-Un viss? Gulēt?- skeptiski pavaicāju un ļāvu viņam sevi vest. Mēs iegājām Aksela istabā un viņš aiz sevis aizvēra durvis. apgūlos viņa gultā un tēloju, ka apbrīnoju šo visu, kamēr Aksels izģērbās un apgūlās man blakus.

-Esmu saguris, nebūšu labs sarunu biedrs,- Aksels miegaini noteica un nožāvājās,- Arlabunakti, Val.

-Es zinu labu enerģijas atjaunošanas veidu,- ieteicos un Aksels mani iebukņīja.

-Guli, Val. Mana pacietība nav liela,- viņš noteica un jau bija iemidzis. Izmantoju mirkli un sāku skūpstīt viņam kaklu. Nesaņēmusi nekādu reakciju, apgūlos sāņus un iemigu. Aksels mani aptvēra apskāvienā no otras puses un iemigu, viņa roku pasargāta.

-Velns!- es nobļāvos un piecēlos sēdus,- Skola. Šodien ir pirmdiena. Sasodīts,- žigli izrāps no gultas un kā viesulis skrēju uz savu istabu, lai saģērbtos. Mugurā uzvilku baltus džinsus, kedas un baltu džemperi. Vēlreiz izsukāju matus un meklēju, kur ir soma un viss pārējais. Kad tas bija atrasts, ieraudzīju Akselu, kurš bija saģērbies un izskatījās pēc miegaina lācīša.

-Es tevi aizvedīšu,- viņš pieteicās un paņēma manu somu. Paķēru telefonu un pamanīju, ka ir jau pusastoņi no rīta. Pagaidīju, kamēr Aksels aizslēgs durvis un saņēmu viņa roku savējā. Vai man likās, vai ikreiz, kad viņš man pieskārās, es juku prātā? Siltā roka aptvēra manējo un mēs devāmies uz viņa mašīnu. Ārā bija iestājies zeltainais rudens, kas visu apkārtni padarīja ārkārtīgi skaistu, izdaiļojot to zeltainos un brūnos toņos.

Iekāpām mašīnā un sākām braukt. Ar Akselu ceļš līdz skolai nebija tik garš. Varbūt tāpēc, ak vienīgais, par ko spēju domāt, bija tas, cik mīlīgs viņš izskatījās? Beidzot, vai drīzāk, diemžēl, piebraucām pie skolas un es izkāpu no mašīnas. Aksels arī izkāpa no mašīnas un pienāca man klāt. Puisis noglāstīja man vaigus un noskūpstīja mani tik mīļi, ka man sāka kņudēt pavēdere.

-Jauku dienu skolā,- viņš smaidot novēlēja un pasniedza man manu somu. Paskatījos, kā viņš aizbrauc atpakaļ un laimīga devos uz skolu, kur mani pie ieejas jau gaidīja Laura ar pārmetumiem pilnu ģīmi.

-Tikai draugi?- viņa skeptiski vaicāja. speciāli uzgrūdos viņai virsū un devos iekšā skolā.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Robeza-12/667973