Robeža (1)9

Rīgas autoostā izkāpu ap pulksten sešiem vakarā. Laukā lija lietus un man bija paveicies būt gana apdomīgai, lai uzvilktu jaku ar kapuci. Vismaz palaimējās, ka uzreiz nebiju paņēmusi visas mantas, bet gan tikai pašu svarīgāko, kas satilpa mugursomā un plecu somā. Tomēr līdz galam visu pārdomājusi nebiju, jo pavisam ātri manas kedas piesūcās ar ūdeni un jutu, ka zeķe bija tik slapja, ka no tās varēja izžmiegt ūdeni. Ejot pa ceļu tās apkaunojoši žļurkstēja un pie reizes nācās izvairīties no cilvēkiem, kuri grūstījās, bļaustījās un citādi izrādīja savu neapmierinātību ārēji. Daži bļaustījās pa telefonu, dažas večiņas sakumpušām mugurām klumburēja Centrālā tirgus virzienā, bet citi satika tuviniekus. Beidzot nonācu zem jumta un uzreiz iegāju autoostā, lai tuvējā kafejnīcā nopirktu kafiju un siltu maizīti. Noliku somas uz krēsla sev blakus un žigli izdzēru kafiju, kas garšoja pat labāk, nekā cerēts. No kabatas izņēmu telefonu un piezvanīju dzīvokļa saimniecei, lai informētu par savu atbraukšanu. Dzīvoklis piederēja kādai mana brāļa drauga māsīcai, kurai tas nebija vajadzīgs un Kasparam izdevās sarunāt dzīvokli man gandrīz pašā Rīgas centrā.

-Daiga,- sieviete klausulē atbildēja un izklausījās, ka viņa ir pavisam samiegojusies. Biju pavisam aizmirsusi par laika zonām. Pie sevis klusi nolamājos,- Halo?

-Te Valērija,- es sacīju un bija dzirdams, ka sieviete pieceļas,- Esmu Rīgā. Paldies vēlreiz.

-Nav par ko, saulīt, ja kas vajadzīgs, zvani man, nokārtošu!-sieviete atbildēja un mēs atvadījāmies. Prātoju, vai uzzvanīt brālim, bet pārdomāju, jo biju gandrīz pārliecināta, ka viņam ar Martu būs ko darīt. Apēdu bulciņu un lēnā gaitā devos ārā no siltās autoostas, lai dotos uz tramvaju. Cilvēki spietoja kā bites un mieru nevarēja just nekur. Viss apkārt čaloja un guldza no balsīm un soļiem, tik skaļi, ka tas kļuva nepatīkami. Es biju pieradusi pie klusuma manos laukos.

Atlikušais ceļš pagāja pavisam ātri. Beidzot atradu pazīstamo māju, ko tik daudzas reizes biju redzējusi bildēs un laimīga iegāju priekšnamā. Biju pārliecināta, ka manas atslēgas bija kabatā, bet nu es tās nekur nespēju tās atrast. Izmisumā sāku pārmeklēt somu, kad dzirdēju, ka kāds ienāk gaitenī un nostājas man blakus un pavisam viegli atslēdz durvis. Paskatījos uz augšu un pamanīju, ka tas ir kāds jauns puisis, kurš mani uzlūkoja ar smaidu.

-Sveika, kaimiņiene,- puisis salutēja un palaida mani pa priekšu. Pagalam apstulbusi iegāju mājā un blenzu uz puisi, kurš aiz mums aizslēdza durvis. Viņš uzreiz novilka botes un devās uz tālāko istabu, neko nejautājot. Steigšus izņēmu telefonu no kabatas un piezvanīju Daigai.

-Ak, tu jau laikam esi iepazinusies ar Akselu,- Daiga sacīja, uzreiz paceļot klausuli,- Tu tik ātri runāji, ka aizmirsu tev pateikt. Aksels ir ļoti jauks. Ceru, ka spēsiet sadzīvot..

-Aha..paldies, ka pateicāt,- nespēju balsī apslēpt sarkasmu. Atvienoju sarunu un devos uz vidējo istabu. noliku somas uz gultas un apsēdos uz dīvāna. Istaba bija krāsota maigi rozā toņos un tajā bija viss, kas nepieciešams katram- gulta, skapis, televizors un dīvāns. Un vieta datoram.  Tā, kā man rīt bija agri jāceļas, lai dotos uz skolu, uzreiz devos gulēt. Palīdu zem segas un aizmigu uzreiz. Gulēju pat pārsteidzoši labi līdz brīdim, kad..

-When you see my face hope it gives you hell, hope it gives you hell*,- Aksels bļaustījās un viņa balsi pavadīja skaļa mūzika, kas skanēja pa visu dzīvokli. Paskatījos pulkstenī, kas vēstīja, ka ir četri no rīta,- Then he’s a fool, you’re just as well, hope it gives you hell!-

Uzliku spilvenu pāri galvai un centos aizmigt. Tomēr manai pacietībai bija robeža. Piecēlos no gultas, devos uz vannas istabu, kur piepildīju glāzi ar ūdeni, ātrā gaitā devos uz Aksela istabu un izlēju glāzes saturu viņam virsū.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Robeza-2/667057