Kurš gan nav piedzīvojis dienu, kad jau no paša rīta kkas noiet greizi? Šeit lūk stāstiņš par to, kā es 30. augusta rītā iekūlos vnk grandiozi stulbā situācijā! 
Enjoy!
Agrs rīts. Mamma ienāk istabā: "Celies, Ežuk, jau pusdeviņi."
Es protams: "Kpc jau? Tas ir vēl tikai!" Un guļu tik tālāk.
Pa to laiku mamma pieceļ māsu, lai vestu uz Burtiņskolu (tādu kā vasaras bērnudārzu, kur vnk mācās lasīt u.tml., kamēr senčiem darīšanas). Ar māsu, kā parasti no rīta ir lielie kašķi - viņai pat vasarā katrs rīts ir pirmdienas rīts un celties kaut vai pēcpusdienā ir kā celties 4:00 no rīta. Man jau liekas, ka labāk būtu vispār viņu nelikt gulēt, jo gan gulēt iešanas, gan celšanās procesi ir vienlīdz nervus bendējoši, bet tad atrastos 101 cits iemesls brēkas celšanai.
Tā nu viņas tur abas šiverē pa māju (māsa skatās TV, kamēr mamma n-tās reizes atgādina, ka viņai priekšā uz galda ir brokasu šķīvis, kurš jāizēd), līdz abas beidzot ir gatavas doties ("Laima! Paēdi? Ok, ej, ģērbies. Nu ej! Seģērbies? Nē, vēl kājas nav apautas! Cik var čammāties? Velc taču kurpes! Tagad gatava? Nē? Mums jāsteidzas! Nu kas vēl tev vajadzīgs!?").
Atgādinu, ka visu šo laiku es vēl saldi guļu, ietinusies savā siltajā, mīkstajā segā un sapņoju par gardiem cepumiem.
Plkst. 10:00. Beidzot nozvana mans modinātājs. Plati nožāvajos, izstaipos un, beidzot labi izgulējusies, pieceļos sēdus gultā.
Negaidīti sāk skanēt tāda kā jocīga sirēna, ne manā istabā, bet kā no krietna attāluma. Kādu minūti viņa tur tā gaudo. Atveru logu. Jā - kautkur uz ielas kauc mašīnas signalizācija, bet tas nav manis meklētais trokšņa avots. Tad saprotu - tā ir mājas signalizācija. Otrajā stāvā viņa skan tā jocīgi un klusināti. Dodos izslēgt. Protams garastāvoklis sabojāts. Zvanu mammai.
"Ma-am! Vai tu prom ejot uzliki signalizāciju!!!???"
"Vai! Piedod mīļum! Es ejot ārā nepadomāju par tevi! Tu jau zini, cik grūti, kad mazā aiz piedurknes rausta un jāsteidzas. Vai tu apsargiem jau piezvanīji, lai nebrauc?"
*Atskan zvans pie vārtiņiem. Palūkojos ārā - uz iebrauktuves stāv sudrabaina mašīna.*
"Nē, mamm. Viņi jau ir klāt. Eju skaidroties. "
Aizgāju, ielaidu apsargu, atvainojos. Pateicu, ka viltus trauksme. Man prasa dokumentus. Parādu kaut kādu Skolēnu Pils ID, randomly no maka izvilktu. Apsargs tāds īgns (varbūt vajadzēja uz kafiju ieaicināt ), bet pasaka, ka viss kārtībā, lai tik nākamreiz zvanot laicīgi.
Nu, ceru ka nākamās reizes nebūs un mamma atcerēsies par mani.
Bet vismaz viena pozitīva lieta ir skaidra - tai apsardzes kompānijai var uzticēties. Apsargs atbrauca kādas trīs minūtes, pēc signalizācijas ieslēgšanās.
Vispār šitāda situācija "krietni uzmundrina". Cik bieži gan rodas iespēja no paša rīta tā patīkami panervozēt? =D
Par maniem interesantajiem piedzīvojumiem tas šoreiz arī viss.
Tūlīt jau skola un līdz ar to arī drūmo, miegaino rītu sezona. Kas zin? Varbūt pavisam drīz ceļā uz skolu netīšām aizmigšu trolejbusā (kā tas jau ir gadījies), un pamodīšos kaut kādā nepazīstamā vietā, kur dzīvo pūkaini, sārti, varavīksnes vemjoši vienradzīši. Tad par to arī uzrakstīšu. 
