local-stats-pixel fb-conv-api

Riskēt. 30

20 0

Ar Robertu lēni, pastaigājoties aizgājām lidz pilsētas centram. Centrā ir uzbūvēta ļoti skaista stūklaka. Mēs apsēdāmies uz stūklakas malas un izbaudijām skaisto laiku. Izņēmu savu telefonu no somiņas un izdomāju uzņemt dažas fotogrāfijas, jo man tagad ir jauns telefons un šeit nav neviena kopbilde. Tā mēs ķēmojoties uzņēmām vairākus kadrus ar strūklaku fonā. Mūsu grimases ir nepārspējamas, apkārtējie uz mums noskatijās ka uz trakajiem, bet mēs tikai baudam dzīvi, neko sliktu tur nesaskatu.

- Aizejam pēc saldējuma? - Roberts caur smiekliem iejautājās. Šodien saulīte mūs lutina, karstums ir nopietns. Bet pa cik, es no saldējuma neatsakos pat - 20 grādos, tad viennozīmīgi es biju tikai par.

- Protams. - iesmējos un pirms piecēlāmies kājās, es vēl maigi noskūpstiju savu puisi. Man tā negribas braukt uz vasarnīcu, par visu visvairāk, es gribu šīs dienas pavadīt ar savu puisi, nevis ar patēva draugiem un svešiem cilvēkiem. Laiks skrien nemanot, tāpēc ilgi neuzkavējāmies un gājām pēc saldējuma. Iegājām mazajā '' Maxima'' un katrs paņēmām savus mīļākos saldējumu. Man tas bija '' MĀJAS'' saldējums gotiņa, bet Roberts paņēma plombīra '' Pols'' saldējumu. Samaksājām par pirkumu un Roberts man kā džentlmenis atvēra veikala durvis. Apsēdāmies tur pat uz netālo soliņu un atbrīvojām saldējumus no liekā, no papīrīšiem.

- Sveiks Robert. - kāds man nezināms puisi gāja uz veikala pusi un sveicināja manu puisi.

- Sveiks. Varam noiet malā un parunāt? - Roberts kļuva nervozs un gribēja noiet nostāk, jo manas ausis laikam šeit ir liekas.

- Jā, protmas. - otrs puisis bija tikai par un viņi abi apmierīnāti aizgāja aiz veikala. Es paliku viena, sēdēju, gozējos saulītē un baudiju savu saldējumu. Mani pārņema kaut kāds iekšējais nemiers, liekas, ka kaut kas nebūs labi. Kāpēc Roberts mani neiepazīstināja ar šo savu draugu vai paziņu? Robertam lidz šim nav bijuši noslēpumi no manis, viņš vienmēr visu man izstāsta. Bet šis laikam būs pirmais lielais noslēpums, ja jau šijā sarunā es biju nevajadzīga. Acu skatienu nenovērsu no vietas, kur iegriezās abi puiši.

- Kur Roberts? - pielecu kājās un uzbļāvu puisim, kas pirmstam nozuda aiz stūra ar manu Robertu.

- Viņš zālītē atpūšas, ieteiktu ātros izsaukt. - tumšmatainais puisis pasmējās un iegāja veikalā. Es ilgi laiku nekavēju un gāju skatīties kur patiesībā palika Roberts. Iegriezusies ''Maximas'' sētā, manam redzeslokam pavērās nevisai patīkams skats. Roberts tik tiešām gulēja zālē, viņa seja ir vienās asinīs. Man pār ķermeni pārgāja nepatīkami drebuļi. Šoka momentā pieskrēju pie puiša un sāku viņu kratīt.

- Robert? - iekliedzos un notīriju puiša seju no asinīm. Es izplūdu asarās. Sapartu, ka es neko nevaru palīdzēt, jo viņš ir bezsamaņā. Izņēmu telefonu un izsaucu ātro palīdzību. Mašīna par laimi ieradās pārsteidzieši ātri.

- Kas ar puisi notika? - viens no personāliem jautāja, es tik raustiju plecus un šņukstēju. Es nespēju bilst ne vārdu. Viņi saprata, ka no manis neko vairāk nesapratīs par to ko paši redz un iecēla puisi mašīna.

- Jaunkudz, jūs brauksiet līdzi? - viens no viņiem laipni pajautāja, es piekrītoši pamāju ar galvu un iekāpu mašīnā. Ārsti visu ceļu lidz slimnīcai viņu izmeklēja. Es nespēju sevi valdīt un visu ceļu raudāju sev plaukstā. Tikuši slimnīcas pagalmā, es izkāpu ārā, lai personāžiem būtu vieglāk izcelt Robertu. Viņi viņu ieveda slimnīcā, es nezinu, kas ar viņu tagad būs. Iekšā slimnīcā es negāju, es apsēdos uz slimnīcas soliņa un turpināju liet asaras. Slimnīca ir tā vieta, kur es nevaru nekad ieiet. Man automātiski paliek slikti un sliktakā gadijumā es varu krist ģībonī. Sēdēju pie slimnīcas un centos atgūt vienmērīgu elpošanu. Man sāka zvanīt telefons. Nu jā, protams, tas ir mans tēvs.

- Ja? - šņukstot izdvesu vienu vārdu.

- Alīna, kur tu esi, mēs pēc piecām minūtēm izbraucam. - tēvs stingrā balss tonī sacija. Viņš pat neapjautājās, kas noticis, kāpēc es raudu, jo caur telefonu to nevar nedzirdēt, jo es nemitīgi šņukstēju.

- Es nebraukšu, Ro- Roberts slimnīcā. - izmociju šos vārdus un atkal izplūdu lielās asarās.

- Gaidi, tulīt būsim tev pakaļ. - viņš ir tik auksts un neiejūtīgs, kas tas par tēvu vispār.

- Es nebraukšu! - saņēmos un pilnā balsī uzkliedzu. Apmkārtējo skatieni tika vērsti uz mani, bet tas mani uztrauca vismazāk.

- Neriskē ar mani. - Rinalds noteica un atvienoja zvanu.

20 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000