Šis būs īss rekviēms Tev, mana grēcīgā apsēstība,
Mana vienīgā, šķīstā un mīlētā,
Mana baismā atkarība,
Mana mazā baltā dievība.
Ieviņ, arī Tev.
Daudzu iemeslu dēļ.
1
Saules stari klusi krita uz grīdas. Rīts bija vēls. Uz spilvena vijās medus krāsas sprogas. Tās klusēja un mirdzēja saules pielietajā istabā. Mati bija gari un sniedzās pāri gultas malai. Uz kailā pleca sitās viņas pašas elpa. Viņa kavēja.
Saules pielietajā istabā bija tikai gulta. Tā stāvēja istabas vidū. Rāmis bija veidots no grebta koka. Tā bija dārgākā mēbele visā dzīvoklī. Nata dzīvoja Ulmaņlaika lielajā dzīvoklī, divas istabas ar augstiem griestiem, gaišām sienām un lieliem logiem.
Istabā negaidot atskanēja griezīgs zvans.
„Nolāpīts!” atverot acis norūca Nata.
Tas bija durvju zvans.
Viņa lēnām piecēlās sēdus un cerēja, ka tas bija tikai murgainā sapņa turpinājums. Murgainā sapņa murgainais nobeigums.
Atkal atskanēja zvans.
“Nolāpīts...” nošņācās Nata un piecēlās. Vakardienas pasākums deva ziņu. Natas ceļgalos ieslīdēja viegla trīsa un šķita, ka varētu labāk pasēdēt. Galvā iedūrās sīka sāpe. Nu, lūk, arī alkohols dod ziņu.
Nata piegāja pie durvīm. Paskatījās actiņā un ieraudzīja savu kaimiņu. Tādu kaimiņu vēlētos katra meitene- liela auguma, simpātisks un, vēl visam klāt, interesējās par saviem līdzcilvēkiem.
“Nata, es zinu, ka esi mājās, aiziet, taisi vaļā durvis!” puiša bass nodārdēja pa kāpņutelpu.
Un ko es esmu viņam nodarījusi?...- Nata klusi nomurmulēja un taisīja vaļā durvis.
“Jāni, ja tas ir par vakardienas aurošanu, piedod, lūdzu, ja vari...” Nata klusi iesāka.
“Nē, ne par to. Šis te ir tavs?” Jānis pacēla aiz čupra saķertu rudu runci.
“Nē....” Nata centās izlikties pēc iespējas ticamāka.
“Viņš snaikstījās ap mammas gatavoto štovi . Es jau būtu viņu vienkārši nosviedis no trešā stāva, bet tā kā tas bija tavs... Savāc!”
Galvā sāka dunēt. Arvien skaļāk un skaļāk.
“Nata, savāc savu runci, citādāk es no viņa vienreiz uztaisīšu cepuri un vakariņās uztaisīšu tev belašu.”
Lai arī cik patiesus vārdus neteiktu Jānis, Natas acu priekšā sāka migloties un dunoņa smadzenēs tikai palielinājās.
“Nata!” Jānis asāk uzsauca, “Es te visu dienu nestāvēšu ar tavu rudo briesmoni rokās!”
Nata izspieda smaidu un paņēma no Jāņa rokām runci. Jānis pagriezās un devās uz savu dzīvokli, kas bija tieši pretī viņas.
Jānis dzīvoja kopā ar savu māti. Viņa vecākais brālis bija izvācies jau 21 gada vecumā, bet Jānis baudīja mātes aprūpi. Viņš gan nebija no tiem tipiem, kas sēdēja mājās un dzēra, viņš bija kārtīgais latvju dēls. Viņa māte nestrādāja. Viņa sēdēja mājās, taisīja ēst un tīrīja māju. Un gaidīja, kad varēs auklēt savus mazbērnus. Lai kā negribētos to atzīt, Jānis bija zvērināts vecpuisis. Vienīgā patstāvīgā sieviete viņa mūžā bija un palika viņa māte. Un Nata. Jānim Nata bija kaut kas līdzīgs mazajai māsai. Viņš nekad nepaslinkoja un sasveicinājās ar Natu, kad viņa pārnāca mājās. Lai arī cik smaga nebūtu Natas kondīcija un lai ar kādu puisi viņa arī neierastos. Bija gadījumi, kad Jānis aizvadīja bez Natas piekrišanas dažus viņas pielūdzējus, ja Nata bija pārāk ļoti piedzērusies, lai apjēgtu, ko dara. Tas vienmēr bija ļoti objektīvs lēmums, un Nata nekad necēla nekādus iebildumus, jo nākamajā rītā arī neatcerējās, kā ir tikusi līdz mājām.
Arī vakardienas nakts piedzīvojumu viņa līdz galam neatcerējās. Galvenais bija filmas izrāvums. Viņa, stāvot lietū, savā īsajā kleitiņā, taisnajā ar dūri iezveļ kaut kādam tipam, kas atgādināja distrofisku, ar rahītu slimojošu grāmattārpu. Izskaidrojums izpaliek. To Nata neatminas. Tam arī nav nozīmes. Viņa vienalga neatgriezīsies tur, kur bija. Lai arī kur viņa nebūtu bijusi...
Labās rokas kauliņi, kustinot pirkstus, sāpēja.
Rudais runcis pieglaudās pie Natas kājas un pretīgā runča balsī ieņaudējās.
“Beidz maurot, zvērs!” Nata nošņāca uz kaķi un ar mazu ieskrējienu ielēca gultā. Tas nebija gudri darīts. Viņas galvā sāka pulsēt kāds asinsvads, sāpīgi spiežot uz galvas augšu.
“Nekur neiešu, vai ne Princi?” Nata klusām uzrunāja savu rudo runci. Nata kavē. Bet viņu tas neuztrauca. Viņu uztrauca viņas sāpošā galva.
Nata novilka saburzīto T-kreklu, apakšbikses un lēnām sāka meklēt dvieli. Atradusi dvieli, viņa iegāja savā virtuvē, kurā bija tikai gāzes plīts ar tējkannu, ledusskapis, izlietne un plaukts visiem traukiem. Galda, krēsla un vispār ērtību vietā Nata izmantoja nedabiski plato palodzi, kas bija diezgan augsta. Tieši tik augsta, lai līdzinātos letei. Stūrī stāvēja sataisīta ūdens pīpe.
“Stulbā uzparikte!”
Nata ievilka plaušās dzīvokļa gaisu. Nebija ūdens pīpes salkanās smakas. Tātad galva nesāpēja no ūdens pīpes. Viņa uzlika vārīties pilnu tējkannu ūdens.
Nav gluži tā, kā viņa vēlējās. Vakar viņa aizgāja izklaidēties ar domu, ka viņa atnāks mājās viegli iereibusi vai pilnīgi skaidrā, pasmaidīs Jānim, paprasīs vai viņš nevēlas ienākt pie viņas iedzert tēju, parunāties, paskatīties kādu filmu. Un visu pārējo, kas izriet no šāda veida Natas uzaicinājumiem. Bet kas sanāca?...
Nata palīda zem dušas, uz viņas zeltainajām sprogām sāka līt virsū karstas ūdens lāses. Nata aizvēra acis. Centās likt kopā visus kadrus, ko no vakardienas atcerējās. Ļoti maz, bet kaut kas jau bija. Klubs “Pulkvedim neviens neraksta...”, “Citas Debesis”, “Essential”. Jā, “Essential” arī bija tas pretīgais kuņas dēls, kas viņai uzmācās. Laikam bija galīgi piedzēries.
Natai sākās kārtēja klepus lēkme. Kopš viņa bija nopirkusi sev ūdens pīpi, viņai laiku pa laikam uznāca šausmīgas klepus lēkmes ar visu atkrēpošanos un šausmīgām, durošām sāpēm pakrūtē. No sākuma viņa domāja, ka tas varētu būt bronhīts, bet viņai nebija nekādu iespēju saaukstēties. Lai arī ārā bija marts, jau bija +18°C pa dienu.
Nata izspļāva to, kas bija mutē.
“Nolāpīts,” viņa nolamājās un skatījās, kā notekā aizplūst asiņainas gļotas. Viņa atvēra muti un paskatījās sienas spogulī. Viņai asiņoja smaganas.
“Debilās tabletes!”
Nata bija sākusi nesen lietot kontracepcijas tabletes. Blakusparādības bija paredzētas kā pieņemšanās svarā, apetītes pieaugums (tas liekas tik ļoti saistīts), sākumposmā nelabums no rītiem un smaganu asiņošana. Ja parādījās visas šīs blakusparādības, tad vajadzēja pārtraukt tablešu lietošanu. To Nata arī nolēma darīt.
Nekā labāka kā rīta duša nav iedomājama. Nata izgāja ārā no dušas un pameta skatu uz savas istabas sienas pulksteni- 11.27. Viņa kavēja. Pēc 3 minūtēm viņas skolā sāksies garais pusdienu starpbrīdis. Tad viņa arī dosies. Viņa vēl paspēs bezjēdzīgi pavadīt savas piektdienas piecas stundas bezjēdzīgi sēžot un blenžot uz tiem nabaga valsts ierēdņiem, kas centās viņā iedabūt kaut kādu drusku zināšanu. Nekādas jēdzīgās stundas vienalga nebija.
Nata uzlēja sev tēju un bija nolāpīti apmierināta ar savu izskatu- viņas tumšpelēkās acis spulgoja, it kā viņa būtu slima, zem acīm bija redzami iezilgani riņķi un slapjie mati vijās gar viņas kailajiem pleciem. Varēja redzēt zilus asinsvadus, kas caurvija visu viņas ādu, kas bija uz viņas krūtīm. Skaisti, lieliskāku līķi pat iedomāties nevar. Nata nopūtās un devās uz otru dzīvokļa istabu, kur bija viņas “garderobe- buduārs- viesistaba”. Uz grīdas mētājās drēbes, guļammaisi, pie sienas bija piestiprināts milzīgs spogulis.
“Šeit varētu lieliski mīlēties” Nata nosprieda, tad padomāja un pasmaidīja.
“Šeit var lieliski mīlēties, vai ne, Princi?” Nata uzrunāja savu runci, kas bija redzējis tādas lietas, kuras labāk neredzēt, pat ja esi tikai dzīvnieks, lai arī cik ļoti atbilstoši tas nebūtu...
Viņa no zemes pacēla dzeltenu krekliņu. No segu murskuļa izvilka aiz vienas staras bikses un centās atrast kaut vienu apakšveļas gabalu.
Negaidot no segu un drēbju murskuļa atskanēja klusa rūkšana. Nata atlēca atpakaļ, nobijusies nenormālā ātrumā uzrāva bikses. Krekliņu viņa nepaspēja uzvilkt, ar to viņa vienkārši piesedzās. No segu mudžekļa parādījās salmu krāsas matu ērkulis, tad sarkanas acis.
“Opā, meitēn, tas pat ir labāk par brokastīm gultā,” puisis norūca un pasmaidīja. Nata novērtēja puisi uz +6, t.i., vidēji simpātisks un pieņemams. Bet, lai arī cik ļoti viņa centās atcerēties šo tipu, kas gulēja viņas viesistabā-garderobē, viņa nespēja savilkt paralēles starp vakardienu un puisi ar salmu krāsas matiem. Kas pie velna viņš tāds bija?!
“Un tu būtu?...” Nata gandrīz nedrebošā balsī noprasīja. Gandrīz.
“Kas es esmu? Tavs draugs, velns lai parauj, meitēn!”
“Ne velna, tu kaut ko jauc.”
Kaut kas nelīmējās kopā. Nata viņu vispār neatcerējās. Un Jānis viņu bija ielaidis pie Natas? Ko tas nozīmē?
“Nu, meitēn, lai kā tur arī nebūtu, es esmu tavs draugs.”
“Kādā jēgā?” Nata sāka jau gandrīz histēriski kliegt, “Tinies prom, pie velna!”
“Hey, nomierinies! Vakar es tevi uzgāju netālu no “Frančiem”. Domāju, ka tu to neatceries. Un, lai tu galīgi neatmestu pekeles, es tevi nogādāju uz mājām. Pašam man gan nebija kur palikt, tāpēc iekārtojos tepat. Ceru, ka neiebilsti, meitēn,” puisis jau bija apsēdies sēdus uz grīdas un skatījās uz Natu no apakšas. Nata bija savilkusi uzacis dusmu-sašutuma-apmulsuma izteiksmē.
“Skaidrā prātā tu esi vēl negantāka kā pilnīgā pālī,” puisis pasmaidīja. Viņš atklāja platu smaidu ar divām, viegli iedzeltenām zobu rindām. Zobi bija minimāli šķībi, taču tie radīja biedējošu efektu- sakodiens viņam bija kā vilkam. Puisis pakratīja galvu. Un tikai smaidīja.
Nata bija pilnīgi satriekta. Pie “Frančiem”. Tas bija neiedomājami tālu no tās vietas, kur viņa domāja, ka nobeidza savu vakaru. Kaut kas nelīmējās kopā.
“Vai tu dzersi tēju?” Nata neveikli pajautāja.
“Jā, lūdzu,” puisis atrauca. Nata pagriezās uz papēža un aizgāja uz virtuvi. Viņa pārmauca pār galvu krekliņu un sāka bērt tasītē tēju. Negaidot no koridora atskanēja puiša balss:
“Zini, meitēn, es iztikšu. Paldies.”
Tad atskanēja durvju klaudziens. Nata stāvēja veselu mirkļa mūžību ar krūzīti vienā rokā un tējas toverīti otrā rokā.
„Kas tas bija?” Viņa lēnām izgāja no virtuves un paskatījās uz ārdurvīm. Tās bija atstātas pusvirus. Nata piegāja pie durvīm un viņai škita, ka viņa jūt puiša smaržu. Salkans muskats. Un tad auksta vēja dvesma iesitās viņas augumā- caurvēja nesta ziņa, ka kāds tikko bija atvēris apakšējās ārdurvis.
Nata noskurinājās.
“Princi, nāc brokastīs, man jāiet uz skolu!”
Nata aizvēra durvis un aizslēdza tās. Pirmo reizi, kopš bija šeit ievākusies.
