‘’Kāpēc tik daudz sāpju un vispār negatīvā ir mums apkārt?Kāpēc mēs nevaram dzīvot saprātīgi,draudzīgi,cienīt viens otru?Kāpēc mums vajag darīt viens otram tik daudz sāpju un ciešanu,kāpēc mēs liekam cilvēkus vilties sevīs?Un te mēs nonākam pie galvenā jautājuma-KĀPĒC MUMS VISPĀR JĀDZĪVO?Dē ļ tiem saucamajiem ‘’draugiem’’ ,kuri kā ēnas- saulāinajās dienās ar mums un,kad ir tumšs tie pazūd it kā to nemaz nebūtu.Vecāki.Vecāki ,protams,priekš mums ir pirmajā vietā,ģimene taču.Gribētu paskatīties kā būtu,ja viņi uzzinātu par mūsu problēmā,viņiem vairs neliktos,ka mēs esam nepatstāvīgi!
Slava.Visi mēs gribam slaveni un lai mēs visi būtu pamani.Lienam dirsā,un izliekamies par baigiem draugiem,kaut īstenībā nodiršam viens otru.Slavas dēļ,mēs esam gatavi uz visu,pat uz sevis pazemošanu,izlikties par tiem kuriem mēs vispār neesam.Ar to mēs tikai paradām,ka esam nulle citu acu priekšā.Tā notiek vienmēr- sataisamies iet ārā,paņemam no vistālākā plaukta masku,un ejam ārā,mēs neesm spējīgi būt cilvēku acīs ‘’mēs paši’’.Mēs baidamies? No kā? No sevis? Tas ir smieklīgi,nē,tas jau sen vairs nav smieklīgi.’’
‘’Es skatījos uz debesīm un lūdzu asaras pārstāt mani mocīt,tomēr tās mani neklausīja.Tās nekad mani neklausa!Es kā vienmēr sēžu uz tiltiņa netālu no manas mājas,pie kura es varu būt es pati,neizlikties būt laba draudzene katram garamgājējam.Pēdējā laikā esmu pamanījusi,ka mēs tērējam naudu,laiku priekš cilvēkiem kuriem mēs nekā nenozīmējām.Pazīstama sajūta ,vai ne?
Man patīk iet garām cilvēkiem un domāt,ko viņi jūt.Citi laimi,citi prieku,citi dusmas,naidu,bet tur nav tas stāsts. Šodienai pietiks...’’
Viņa pagriezās un leniem,klusiem soliem negribīgi tuvojās mājām,mīļām mājām.Viņu sauc Rebeka.Gari kastaņbrūni mati rotā viņas plecus.Viņas zilganpelēkas acis ir jutušas gana daudz sāpju nekā visi domā.Rebeka nav noslēgta sevī,tieši otrādi- viņa izrāda cilvēkiem tikai savu labāko pusi,jo sliktās viņai nav!Bet varbūt ir? Mēs neviens to nezinam.
Rebeka dzīvo mazā pilsētiņa kura ir pilna ar noslēpumiem,un mīlestības labrintiem.Katrs otrais cilvēks pieļauj viņas kļūdas un viņa to redz,bet viņa nekā nesaka,jo zin kā viss beigsies.Cilvēku acīs viņa ir dzīvesprieka pilna,bet tās ir un paliks cilvēku domas,neviens nekad neuzzinās viņas īsto pasauli. Jā,viņa ir skaista,bet viņas iekšējā pasaule ir pilna ar nodevību un neuzticību pret cilvēkiem.Viņa pārāk ilgi visu turēja sevī un pienāks laiks,kad visi uzzinās īsto Rebeku.
P.S.-Ja vēlaties nakošo daļu,rakstat komentāros (:
