Atvainojos, ka tik ilgi neuzrakstīju turpinājumu, nebija laika. Un, pirms turpināt lasīt šo stāstu, brīdinu, ka vietām var būt nedaudz šis tas par seksu. :) Ceru, ka jums patiks.
"Lea, mosties!" Sajutu siltu pirkstu pieskārienu pie pleca.
"Mhm..." Es noņurdēju, saritinājos kamolītī kā kaķēns un turpināju gulēt.
"Lea, ja tu tagad necelsies, tad nokavēsi brokastis." Meitenes balss kā urbis sacaurumoja manus brīnišķīgos sapņus.
"Ko?" Pacēlu galvu no spilvena un ieraudzīju meiču kā no mūzikas videoklipa: melni mati, iesauļots, perfekts ķermenis, pīrsings nabā, lielas krūtis, ģērbusies melnā apakšveļā... Ak jā, tā ir mana istabas biedrene Džena un šī ir mana otrā diena skolā.
"Vienkārši celies." Viņa uzstīvēja kājās garas, melnas zeķes un uzmeta man kārtējo nepacietīgo skatienu. Es izrausos no gultas un sāku rakties cauri savu somu saturam. Sarkana apakšveļa, tumšzili džinsi, spilgti sarkans topiņš, kosmētikas maks, kurpes - tas viss piezemējās uz manas vēl nesaklātās gultas.
Paslepus pablenzu uz Dženu. Tēlaini izsakoties, viņas krūtis bija kā Pamelai Andersonei un kājas auga bez maz vai no padusēm. Labi, es pārspīlēju, taču tāpat, uzmetot skatienu, redzams, ka viņa ir katra puiša sapnis. Ja man būtu tāds ķermenis, es varētu dabūt jebkuru puisi. Un arī pēc rakstura jauka. Es nopūtos. Mans drausmīgais raksturs visiem krīt uz nerviem un es arī neesmu nekāda skaistule. Ja tā būtu, mana attiecību vēsture nebūtu tik īsa un arī man reiz būtu "happy ending". Pagriezos pret istabas biedreni.
"Vai tev ir pusis?" Man izspruka, pirms pamanījos šos vārdus apturēt. Džena man uzmeta dziļdomīgu skatienu.
"Jā, Deniss no 3. kursa. ļoti seksīgs." Meitene novilka. "Tikai nepalaid nadziņus, viņš ir mans."
"Pat netaisos." Nosprauslājos.
"Tātad tev arī ir izredzētais?" Viņa ieķiķinājās.
"Nē, nav gan." Pievērsu skatienu kosmētikas maciņam. Kā man riebās šis temats. Jau nožēloju, ka to uzsāku.
"Neuztraucies, mūsu skolā mācās daudz seksīgu puišu. īsti mežoņi." Džena viltīgi pasmīnēja un nopratu, ka viņa runā par seksu. "Jo īpaši no 3. kursa."
"Mums vajadzētu iet." Es neizlēmīgi paraustīju durvju rokturi. Nevēlējos atzīt, ka mana pieredze seksā ir vienlīdzīga ar nulli.
"Jā, pareizi." Viņa veltīja man savādu smaidu un piecēlās.
***
Ēdamzāle bija milzīga telpa ar augstiem griestiem un dzeltenām sienām, pa kurām vijās zīmētas, zeltainas lillijas. Zāles vidu bija izlikti četri galdi koka galdi, kas sniedzās gandrīz no viena zāles gala līdz otram. Pie galdiem uz tādiem pašiem pieskaņotiem koka soliem sēdēja skolēni, pļāpādami, smiedamies un pat nepamanīdami manu ierašanos. Loģiski, es nodomāju. Kamēr uzvedos labi, es biju pelēkā pele.
Džena mani aizvilka pie galda un nosēdināja blakus kādai jautrai, gaišmatainai meitenei ar riekstu brūnām acīm.
"...viņš man teica: "Ej ārā no klases!", bet es teicu, ka man tas nenāk ne prātā un es to nedarīšu. Viņš man piegājā tuvāk un atkārtoja: "Ej ārā." Es bezkaunīgi palūkojos uz viņu un novilku arī krūšturi." Meitene iesmējās un koķeti atmeta garos matus.
" Un kas notika tālāk?" Vasarasraibumaina brunete paliecās tuvāk, alkdama dzirdēt stāsta turpinājumu.
Blondīne pārgāja uz čukstiem, taču es vēl joprojām dzirdēju viņas vārdus: "Es piegāju viņam pavisam tuvu un noskūpstīju... Mēs skūpstījāmies. Un tad viņš gribēja mani..."
"Un?" Viņas draudzene pacēla uzacis un noslaucīja muti salvetē.
"Pēc brīža mēs mīlējāmies uz viņa galda." Gaišmate nolaida brūnās acis, ieķiķinājās un nosarka. Brunete apbrīnā nosvilpās.
"Un kā tas bija, Hanna? Vai tad viņš nav tev par vecu?" Pēc pēdējā jautājuma Hanna nosprauslājās.
"Viņam ir tikai divdesmit septiņi un man patika."
"Lea, vai tu klausies?" Džena mani iedunkāja.
"Ko?" Es salēcos, saprasdama, ka visu šo laiku, kamēr noklausījos sarunu, kas manām ausīm nav domāta, Džena bija man kaut ko stāstījusi.
"Es teicu, ka šī ir Alīna - skolas vecākā." Draudzene ar dakšiņu pamāja uz kādas nedaudz apaļīgas brunetes pusi. Viņa pamāja Dženai un uzsmaidīja man.
"Un kas ir viņš?" Es ar galvu pamāju uz puiša pusi, kurš sēdēja pie trešā galda, dažas vietas pa labi no Alīnas. Viņš bija gara auguma, tumšiem matiem un valdzinošu smaidu
. Džena skaļi izpūta gaisu no nāsīm:" Nikolass no 3. kursa. Jeb Niks, kā mēs viņu saucam."
"Un?' Es uzmetu istabas biedrenei zīmīgu skatienu.
"Un tev ar viņu nevajadzētu pīties." Meitene bezkaislīgi iedūra dakšiņu kartupelī.
"Kāpēc?" Es vaicāju, lūkodamās uz puisi, kurš pēkšņi pagriezās un uzsmaidīja man. Man sirds krūtīs sāka strauji dauzīties un es nedaudz nokaunējusies atbildēju smaidam.
"Lea... Viņš meitenes maina kā zeķes. Un pats dīvainākais, ka visas pēc kāda laika tikušas noslepkavotas." Džena man viegli ieknieba, jo mans skatiens vēl joprojām bija piekalts viņam.
"Au!" Paberzēju cietušo roku.
"Nepinies ar viņu. Niks var būt bīstams." Draudzenes balsī ieskanējās brīdinoša nots.
"Centīšos." Domīgi vēroju pusi, kurš kaut ko aizrautīgi apsprieda ar draugiem. Nikolass nevarēja būt bīstams. Puisis ne ar ko savādu no citiem neatšķīrās. Jeb tomēr...? Puiša savādā pievilcība mani pievilka kā ar magnētu. Un tā nebija tikai seksuālā pievilcība. Tas bija arī kaut kas iekšējs, kā nebija nevienam citam.
Kad pēc brīža palūkojos apkārt, viņš jau bija prom no ēdamzāles. Bet ne no manas dzīves. Šis bija tikai viņa pirmais solis tajā.
