Randiņi no personīgās pieredzes.20

Puņķis degungalā

Satikos vienreiz ar vienu vīrieti ( vecumā 25,26,27 īsti neatceros ), izdomājām, ka iesim uz kīno.Sarunājām, ka viņš man atbrauks pakaļ, kamēr viņš pie manis brauca viņam kaut kas tur mašīnai salūza, bet braukt varēja,iesēdos mašīnā un kad sākām braukt man bija sajūta, ka es ar traktoru braucu, katru mazāko bedrīti varēja sajust,vārda tiešajā nozīmē lēkāju uz sēdekļa,tātad tas man jau nelikās forši, bet viņš teica, ka mašina salūza, domāju nu visādi gadās ( amortizācija vai kas tur salūza, tieši tas kas atbildīgas, lai nejustu, ka brauc pa bedrēm,man bija sajūta,ka es sēžu uz dēļa ). Ok. pofig aizbraucām kaut kā līdz centram, aizgājām nopirkām biļetes un līdz filmai izdomājām ieiet paēst,bet pirms tam es ieraudzīju, ka viņam pie degungala ir pielipis sakaltis puņķis.Tas bija tik smieklīgi un tai pat laikā tik pretīgi, nu domāju gan jau viņš kaut kā ar roku noberzīsies gar seju un atkritīs tas puņķa gabals, bet nekā....Es nevarēju viņam skatīties virsū,jo tas puņķis man visu laiku acīs krita.Man pat ēst vairs negribējas, bet ēdu un centos neskatīties uz viņu.Sarunas mums īsti arī neraisījas. Tad viņš izdomāja aiziet uz tualeti un es nodomāju,nu ta beidzot !!!! gan jau ieraudzīs to puņķi un pašam par sevi kauns paliks, bet nekā....atgriezies no tualetes,tas puņķis kā stāvēja tā un stāv, es domāju wtf? spogulī nepaskatījies vai? tā arī visu vakaru tas puņķis tur bija, bet man bija kauns viņam pateikt...arī stulbi.. bet nu.. tāpat man vismaz nekādu simpātiju nebija pret viņu un zināju, ka vairāk netikšos ar viņu.

Salūzusi mašīna nakts vidū neapdzīvotā vietā

Tas bija jau sen sen atpakaļ, kad vēl nebiju pilngadīga un dzīvoju mazpilsētā tālu no Rīgas. Satikos ar vienu puisi no Rīgas,sarunājām, ka viņš piektdien atbrauks pie manis,nu sanāca viņam atbraukt pie manis ļoti ļoti vēlu vakarā ( īstenība naktī, kaut kur 1 laikam ). Man vecāki ir ļoti stingri, tāpēc zināju, ka ārā mani tik vēlu jau nelaidīs.Sagaidīju, kad visi aizies gulēt un izlīdu pa savas istabas logu āra,domāju atgriezīšos līdz tam brīdim, kad vecāki būs jau pamodušies(līdz 8 no rīta).Es zināju ļoti foršu vietiņu pie ezera aiz pilsētas, kur varēja piebraukt pie paša ezera un pretī ,otrā krastā,redzēt, kā spīd nakts lampas pilsētā,bija pilnmēness un daudz smuku zvaigžnu.Tur arī mēs aizbraucām, apkārt tur var necerēt, ka satiksi kādu dzīvu būtni. Tā kā čilītim mašīnā bija teļuks, viņš bija salādējis jaunākas sērijas no comedy club,skātījāmies to comedy, ēdām čipsus, nedaudz iedzērām, kamēr čiki puki, uhi ahi,tā arī laiks pagāja...ap rīta pusi domājām, ka jābrauc mājās,čalim no rīta uz darbu vajadzēja, bet man arī bija jādodas mājās, lai ielīstu pa logu, nomazgātu savu kosmētiku, pārgērbtos un paspētu gultā ielīst :D Un te tev nu bija.... mašīnu nevar pielaist...izrādās izlādējies akumulators ( ja pareizi atceros tad bembis bija ), čalīts saka, vajag kādu stundiņu pasēdēt varbūt uzlādējas, bet es viņam saku, ka manuprāt akumulators pats pa sevi neuzlādējas... man protams bija taisnība.Nakts vidū, kā lai no turienes tiek prom, ja tas čalīts nepazīst nevienu manā pilsētā, es arī nevienu nezināju, kurš varētu atbraukt mums pakaļ.Cilvēku tur apkārt zināju, ka nebija, taču mēs cerīgi staigājām apkārt meklēdami kādu māju,galu galā mēs vēl aizmaldījāmies, taču atradām kādu māju,kurā veca tantiņa mums pat durvis neatvēra, tikai skatījās uz mums caur logu, bet neko neatbildēja.Gājām atpakaļ meklēt mašīnu, pēc pāris stundām atradām to sasodīto mašīnu.Izdomājām pazvanīt avārijas dienestam, manā pilsēta izrādās tāda avārijas dienesta nav nemaz,tad zvanījām uz tuvāko pilsētu, tur bija, bet mēs nemācējām paskaidrot, kur mēs atrodamies, es zināju ceļu tikai, kā tā vieta saucas man nebija ne jausmas. Tas avārijas dienests mūs ilgi jo ilgi meklēja un beigās tomēr atrada... tā nu es tiku mājās tikai ap 11 laikam no rīta, bet čalīts Rīgā bija kaut kur ap 15.00. Man ļoti noveicās, ka vecāki nebija ienākuši manā istabā un no paša rīta bija kaut kur aizbraukuši un nemaz nepamanīja, ka manis nebija mājās.