Sveiki. Tādad es ar savu draudzeni izlēmām aizsākt stāstu. Mēs iepriekš nekad to vēl neesam darījušas tapēc neesat skarbi un sakiet vai gribat turpinājumu. Sakiet kas pietrūkst un piedodiet ka tik īss. Nākamreiz būs garāks.
Prologs.
Snieg. Lēni, viegli bet ne reti. Tieši tā kā man patīk. Beidzot! Būs iemesls iziet ārā. Lai gan man ir 13, manā sirdī tāpat ir bērnu jūtas. Tās atsauc atmiņas. Pirmais sniegs. Daudz prieka. Mīlestības. Bet tagad skatoties albumus par to, rodas jautājums. Kur tas viss palicis? Kur palicis prieks ar mammu? Tās fotogrāfijas tika uzņemtas gadu pēc tā kad tētis pameta mammu. Bet tas nebija šķērslis priekam. Bet tagad? Ir jau pagājuši 5 gadi kopš mums ir Patēvs. Līdz ar viņa ierašanos prieki bija beigušies. Albumi vairs nepildijās. Bet ģimene bija tukša vieta.
- Tu nāksi? – Jautāja māsa. Viņa bija drusku vecāka par mani. Tikai 5 minūtes vecāka.
– Tev tak patīk sniegs. -
- Kāda jautrība?- es jautāju. Man tik tiešām sāpēja nepārspējams fakts. Es pieaugu.
- Rūta, atver acis, ir ziema, Lara tiks laukā! – teica Alise.
Paga, tik tiešām. Lara tiks laukā. Lara bija mūsu suns. Es priecājos redzot viņu un viņa priecājas redzot mani. Lara ir Vilku suns. Man viņa izskatās pēc pelēkā vilka. Viņa bija mana dāvana dzimšanas dienā. Es pasmaidīju. Kur Lara tur jautrība. Es saģērbos un izgāju laukā kopā ar Alisi. Nu bet protams! Tur mūs sagaidīja Lara. Es kautko sajutu. Tā bija dīvaina apziņa. Ar katru ziemu es pietuvinājos tuvāk dabai. Sajūta bija ka man neko citu vairāk nevajag. Vajag tikai manu māsu, Laru un dabu.
