9. nodaļa. Tagad mums bija savādāka dienas rutīna. Pieceļos, skola, koris, klavieres (kuras es ļoti labi spēlēju) un skype. Un otrdienās kokapstrāde. Man bieži vien mainās tie, kuri man patīk. Bet Kristaps ir palicis visilgāk. Bet jūtu, ka šis pavediens pārtrūks. Armīns mūsu klasē sāka iet ar šī gada 1. Septembri. Un tagad manī tiešām kaut kas ir pamodies. Pamodusies patika pret šo zēnu. Lēnām, bet pamatīgi. Mani viņš pārņēma. Lika sirdij lūzt. Es biju pārāk daudz trenējusi spējas. Tās man atņem spēkus un skatu uz dzīvi. Man bija depresija. Es varēju neiet uz skolu, bet es atteicos. Man tāpat kā Rūtai vajadzēja redzēt Jāni, tagad vajadzēja redzēt Armīnu. Doma par viņu man iedvesa prieku. Sorry, Kristap, bet tu man vairāk nepatīc. Kā jau parasti saģērbāmies gājām uz busu, braucām uz skolu. Skolā nekā jauna izņemot to, ka visa klase pēkšņi sāka sadalīties ģimenē skatoties pēc Jāņa. Es esmu viņa māsīca, Rūta arī, bet viņa arī skaitās viņa draudzene .Bet Armīns bija mans brālis. Tā nu mēs ar Rūtu viņu saucam par brāli. Viņam dzimšanas diena ir tad pat kad mums. 12. aprīlī. Vismaz neaizmirsīšu. Šodien ir kokapstrāde. Mēs esam pirmajā grupā. Ieejot klasē man acis no vietas vai izsprāga. Tur, pirmajā solā sēdēja Armīns. Es paskatījos uz Rūtu. Viņa jau bija apsēdusies pie meitenes, kuru šķiet sauca Laima. Es apsēdos blakus Armīnam. Drusku nosarku. Viņš pašķielēja uz mani, bet tā viss bija labi. Šodien kokapstrādē mēs mācījāmies par instrumentu drošību. Es gribēju ātrāk kaut ko izveidot lai ir miers. Atnācu mājās un negribēju mācīties. Gribēju iziet no ķermeņa, bet tas mani novājinātu un varētu pat aizvest līdz nāvei. Es atmetu tādu domu un gribēju iet gulēt, bet pulkstenis bija tikai septiņi. Tāpēc es vienkārši pārlasīju Bada spēles. Es nevarēju sagaidīt martu. Tad es varēšu tikt mežā iekšā. Bet tas mani šķirs no Armīna. Bet ja man vajadzētu izvēlēties es izvēlētos brīvību. Beidzot atnāca sestdiena. Šoreiz mēs braucām uz jauno ”Čili picu”. Es izvēlējos picu 20 cm diametrā ‘Vezums’, bet Rūta izvēlējās ‘Studentu picu’. Mēs paēdām un braucām mājās. Jau gribēju iet gulēt kad pēkšņi Rūtai piezvanīja. Viņa miegaini paskatījās kas zvana un viss miegs bija kā ar roku atņemts.
Viņa satraukti priecīga jautāja : - Hallo?-
Arī es tikko sapratu kas mums zvana. Tas bija tētis. ĪSTAIS tētis. Izrādās, ka viņš jau brauc uz Latviju! Viņš dzīvo Vācijā. Un jau Parīt viņš būs pie mums. Tas nozīmē, ka viņš mūs vedīs uz savām mājām Latvijā. Tur ir mājīgi. Var visu pārrunāt un tādā garā. Lai gan var redzēt, ka viņš nemāk audzināt bērnus viņš tāpat mūs mīlēja. Es ar laimīgu sirdi aizgāju gulēt. Depresija beidzās. Nākamajā dienā mūs pamodināja Lara. Viņa gribēja laukā. Es viņu palaidu. Viņa rādīja lai nāk uz mežu. Es pamodināju Rūtu, atstāju zīmīti un mēs gājām uz mežu. Tas kā vienmēr bija svaigs.
