Čau! Šodien nevarēju ielikt divas daļas un sorry ka tik vēlu. Ceru ka patiks....
7. nodaļa.
Mmm...vistas kājiņas bija tik garšīgas! Vakariņu laikā es atklāju vēl kaut ko. Es pacēlu vistas kājiņu. Līdzi lidoja vai peldēja buljons. Varbūt es spēju manipulēt arī ar ūdeni? Skaidras bija divas lietas. Pirmā, viss bija jāpasaka Alisei. Otrā, man jāapskatās vai man nav vēl citas spējas. Kā es gribētu dzīvot mežā. Ja man būtu laika tad es ietu uz kokapstrādi. Vajadzēja tikai, tādu mazu, maz mazītiņu brīnumu. Vajadzētu lai dejošana notiek Otrdienās un Ceturtdienās. Tad es varētu iemācīties kaut ko izveidot vai izgrebt. Tad es mācētu darboties ar koku un dzīvot mežā. Kāpēc es vispār domāju kaut ko tik muļķīgu? Es mežā nevarētu viena izdzīvot. Un Madlēna arī nekad nepārceltu mēģinājumus citās dienās. Bet ja nu? Ja vien es domāšu pietiekami stipri? Nē! Cerība ir stiprāka par domām. Nāksies vien gaidīt uz brīnumu.
Ienāca Alise. Izvēles vairāk nav! Man viņai bija jāpastāsta viss.
Es iesāku : - Alise, man tev ir kaut kas jāpastāsta. – Izskatījās, ka arī viņai ir kaut kas jāsaka man, bet ļāva man sākt pirmajai. Tā nu es viņai pastāstīju visas dīvainības, kas bija notikušas kopš nakts mežā. Pastāstīju arī par saviem plāniem un nodomiem. Man par pārsteigumu viņa nebija pārsteigta.
Tagad viņa pārsteidz mani : - Es tev gribēju pateikt līdzīgu lietu. Kopš nakts mežā es spēju lasīt domas un drusku paredzēt nākotni. –
- Tev vajag mēģināt atrast vēl.- es teicu.
-Man vairāk nav – viņa mierīgi atbildēja, - tā bija vienīgā dāvana no meža.-
- Kādēļ tu domā, ka tā ir meža dāvana? –
- Nezinu... bet klausies. Es redzēju...redzēju, ka mums lemts dzīvot mežā .-
-Perfekti! Kad bēgam projām? –
- Noteiktā datumā – viņa atbildēja-es teikšu kad tas būs.-
Jauki! Mēs to apspriedām gluži kā nenozīmīgu tējas dzeršanu. Sirds sitās domājot par brīvību! Tikai tagad arī es to apjēdzu. Tieši tas notika manā sapnī. Visi sapņi ko fantazēju tagad piepildās. Brīvība! Beidzot! Par to domājot aizmirsās Jānis, klase, draugi. Prātā bija tikai mežs.
***
Bija Pirmdiena. Man nepatika Pirmdiena. Bija dejošana, angļu valoda un nebija nekā interesanta. Izņemot matemātiku. Klases dzīvē viss ir labi. Izrādās Jānis uz kādu laiku lido uz Austrāliju, takā viņš nemaz šajā kontinentā nebūs. Varēšu ar mierīgu prātu pazust.
Ar mokām aizgāju uz dejošanu. Pie ģērbtuves bija zīmīte : Dāga grupas dejotājiem un Jundariem mēģinājumi pārcelti uz Otrdienām un Ceturtdienām. Nejutos pārsteigta. Liktenis tā bija lēmis. Nu labi, es tā vēlējos.
Es griezos pie administrācijas un jautāju : - Vai es varētu pieteikties kokapstrādei? –
- Jā, vēl piecas vietas brīvas palikušas –
Perfekti! Es aizpildīju vajadzīgos papīrus un aizgāju prom. Tagad arī Pirmdienas un Trešdienas būs aizpildītas. Atnākot mājās Alises vēl nebija. Šai varu saderēt nākamreiz korī pateiks, ka mēģinājumi ir pārcelti. Lai nosistu laiku es iegāju spokos un uzcepu rakstu. Zināju, ka daudz plusu nedabūšu, bet vismaz laiks bija nosists. Tagad tikai jāgaida nākamā nedēļa. Izskatījās, ka arī Lara nevar sagaidīt to brīdi kad tiks atpakaļ mežā.
