Sveiki! Šeit ir arī manis solītā noslēpumainā daļa. Piedodied ja š apstiprinās atrāk nekā 5. neko darīt :(
6. nodaļa – Lara
Beidzot varenā aizgāja uz skolu. Takā viņas vecākiem par mani ir vienalga es varu aiziet uz mežu. Mežs bija svaigs un mierīgs. Koki man stāsta, ka neviena nav mežā. Tas labi! Varēšu normāli paēst. Tajā mājā var nomirt no bada. Tur nedod gaļu, bet ik pa laikam varenā vai viņas bara māsa man iedod kaut kādus graudiņus. Tas nav vilkam piemērots ēdiens. Ja paveiksies tad nomedīšu kādu stirnu. Kādēļ varenā negribēja gulēt savās mājās? Koks bija pat pacenties un izveidojis arī viņas bara māsai gultu. Es ceru, ka varenā sapratīs norādes. Ja nē Pasaules Garam pašam vajadzēs nākt pie varenās. Tas nebūs pareizais ceļš . Pasaules Gars jau agrāk bijis pie varenās. Bijis lai pateiktu, ka ir jāņem tieši mani un ka jāsauc par Laru. Tas bija liels pakalpojums jo es negribēju divus vārdus. Un ja Pasaules Gars pateiks varenajai, ka viņa ir visa centrs tad viņa visu pārāk ātri atcerēsies. Un tas nebūs labi. Šādam tam stāstam nav jābūt. Varenajai meža gudrības būs jāmācās no jauna.
Neveiksme! Tikai āmrija. Būs jācer, ka varenās ģimene taisīs vistas kājiņas. Es saspicēju ausis. Tālumā varēja dzirdēt gaudošanu. `Kur tu esi?` es zināju, ka tas ir klusināšanas triks. Es izmantoju to pašu metodi. Iebāzu purnu sniegā un nogaudoju atbildi : `Netālu`.
Pēc pāris minūšu skriešanas es biju pie Pasaules Gara. Mierīgā balss man vaicāja : - Vai tu jau redzi izmaiņas viņas uzvedībā? –
- Vēl ne. Es atbildēju. Bet viņas domu spēks ir attīstījies.-
-Tad esam uz pareizā ceļa. Pirmā spēja jau atbloķēta.- Pasaules Gars apmierināti noteica.
- Bet domā, ka viņa nerunās pretī?- es iesmējos.
-Par to es nesatraucos. Tam tā jābūt.-
Labi, ka viss ir nokārtojies. Es jau pagriezos uz promiešanu kad pēkšņi atcerējos : - Un kā ar Jāni?-
Pasaules gars satrūkās.
Bet tad mierīgi atbildēja : - Nāks laiks, redzēsim.-
Šodien mana laimīgā diena. Varenās ģimene tik tiešām cepa vistas kājiņas. Es biju laimīga. Tātad man par varenās likteni pagaidām nav jāuztraucas. Viņa mani noglaudīja. Es izlikos, ka esmu laimīga. Patiesībā es esmu vilks un es gribētu lai mani bužina, lai ar mani spēlē virves raušanu un tā tālāk. Bet tas būs ar laiku. Tad kad viņa iemācīsies runāt ar mani. Pagaidām es vienkārši gaidīju vakariņas. Interesanti, vai šim stāstam būs laimīgas beigas? Es vēlētos lai viņa ātrāk atgūtu saprašanu par viņas pirmajām mājām. Kā Pasaules Gars teica – viņa ir RADĪTA lai būtu brīva. No sākuma es paprasīju kāpēc radīta nevis dzimusi, bet pasaules gars sadusmojies teica lai eju projām. Nākamajā reizē viņš man pastāstīja kāpēc radīta. Tagad es sapratu kāpēc pasaules gars dusmojās par to, ka prasīju par to ”radīta un dzimusi lietu.”
Varenā aizgāja gulēt. Es arī to taisījos darīt, bet man radās jautājums. Kāpēc es viņu saucu par vareno? Varbūt man vienkārši viņu saukt tā kā viņas bara māsa, par Rūtu?
