4. nodaļa
Tur jau mēs stāvējām! Pie mūsu mājas. Bija par vēlu iet atpakaļ mežā. Mēs nezinājām ko darīt! Tā vienkārši ieiet mājā un teikt : „Sveika mammu mēs te pārlaidām nakti mežā”. Bet neko citu teikt mēs arī nedrīkstējām. Mammai nepatika Lara un ja viņa uzzinās, ka gājām viņu meklēt viņa sāktu kliegt.
- Ko mēs darīsim?- es jautāju Rūtai.
-Nezinu, varbūt klusām ieiesim pa durvīm?- viņa atbildēja.
- Hmm... pārāk uzkrītoši. Varbūt ierāpsimies pa logu? –
- Laba doma. Logs palika vaļā. Tikai kā mēs tiksim pa viņu iekšā? Tas logs nestāv gluži pie zemes. –
Rūtas teiktais ”Kā mēs tiksim iekšā? ” visu drusku sarežģīja. Hmm... vajadzēja atrast akmeni. Lielu akmeni. Tad to vajadzētu nolikt pie loga.
- Alise, tu nāksi iekšā vai nē? – jautāja Rūta.
O! Pie loga bija palicis krēsls. Mēs ierāpāmies guļamistabā, klusu aiztaisījām logu, novilkām kurpes, jaku kad pēkšņi mamma pavēra durvis.
Ieraudzījusi, ka meitenes jau gatavas nākt brokastīs, viņa aizvēra durvis.
- Kā viņa nepamanīja, ka mēs vakar nebijām mājās? – es jautāju Rūtai.
- Viņa vakar bija ballē - Rūta mierīgi atbildēja. Ak, jā, balle. Par tādu sīkumu piemirsu. Nu, mēs bijām sveikas un veselas. Apēdām gaļas maizītes. Apģērbāmies, paņēmām somas un devāmies uz busiņu.
Klasē visi pārsprieda vakardienas ekskursiju, neviens nepamana mūsu prombūtni un visi laimīgi. Es paskatījos uz Rūtu. Viņa visu laiku paslepus lūrēja uz jauniņo. Klasē nekā jauna. Madara iedeva norakstīt mājasdarbus (nekas jauns) kārtējo reizi ejam uz bibliotēku kārtējo reizi pārspriežam vai vajag kādu klases vakaru. Nu tā! Nākamā Piektdiena jāatstāj brīva. Redz Armīns tēloja, ka ir dvēseļēdājs (no grāmatas Vilku brālis) un Rūta uzstāja, ka viņas dvēseļēdāju zīme ir uzzīmēta daudz labāk (kam es piekrītu) un šie izveidoja klases vakaru ”Uzmini, kas es esmu.” Jāsaģērbjas būs par kādu no grāmatu vai filmu tēliem. Rūta jau uzreiz zin, ka būs ”Rena ” (no Vilku brāļa). Bet es nezinu kas es būšu. Droši vien, ka jau Katnisa (no Bada spēlēm).
Es paskatījos uz Rūtu vēlreiz. Tagad jau viņa biežāk skatījās uz Jāni. Nav šaubu! Māsa samīlējusies Jānī. Jānis paskatījās uz Rūtu un tā pagriezās pret mani kā ar zibeni dabūjusi. Mūsu nākotnes puiši būs. Rūtai būs Jānis, man – Kristaps. Kristapam bija gaiši mati. Ļoti gaiši mati. Un brūnas acis. Jā, šīs acis mani apbūra.
Matemātika. Mūsu mīļākais priekšmets. Tur mums sekmes nebija pašas labākās. Bet sliktākās arī nē. Labas sekmes mums bija mūzikā. Šis priekšmets mums bija 2. vietā.
***
Mēs aizgājām mājās un pirmā lieta ko mēs nekad nedarām (bet izdarījām) bija mācīšanās. Pēc tam mēs izmācījāmies un pulkstenis bija divi. Mēs izdomājām aiziet iepirkties. Aizgājām uz tuvējo mini TOP. Tur tik tiešām ir viss. Kāpēc viņu sauc par mini? Nezinu, neatminama mīkla. Rūta nopirka brūnu tuniku, jostu(brūnu) un ādas krāsas kurpes. Viņa jau bija gatava klases vakaram. Vienīgais ko es atradu bija skaista sprādze. Bet tā nebija vajadzīga klases vakaram.
Tā diena arī pagāja. Uz pārmaiņām sēdējām spokos, skype un gājām gulēt. Visi bija mierīgi un laimīgi. Vienīgi Laru kaut kas nomāca...
*Stāsts balstīts uz PATIESIEM notikumiem :D*
