16. nodaļa. Indiāņi bija jauki cilvēki. Bet viņi tādi bija tikai pret tiem, kuri mīl mežu vai dzīvo mežā. Viņiem bija viena lieka tikko uzšūta ādas nometne. Tā bija milzīga. Tur varēja saiet 6 cilvēki. Mums vietas tur visiem pieciem pietiks. Ja vien Lara gribēs tur gulēt. Mēs aizgājām salasīt meža žagarus. Rūta arī nāca jo kā viņa apgalvo viņai ir jāpierod pie tā. Viņa piekliboja mums līdzi un pieskārās pie koka. Viņa atplauka smaidā.
- Alise, man šķiet, ka tu neesi ieraudzījusi savas visas spējas, – viņa teica.
Es jau gribēju jautāt kāpēc, bet es sapratu. Mežs un koki ir saistīti un tāpēc arī pasaules gars viņai nodeva ziņu. Izskatās, ka Rūta jau zina, bet man nekādi nenāca prātā kas. Mēs aizgājām uz būdu un salikām ugunskuru. Mums iedeva kramu un teica, ka viens lieks pāris var noderēt. Rūta pateicās, bet kad indiāņi aizgāja viņa vienkārši to piešķīla ar roku.
- Cik ilgi jūs jau pa mežu klejojat? – Rūta jautāja zēniem.
- Apmēram nedēļu, - viņi atteica. Mēs neko neteicām.
Mums nebija ko teikt. Mēs vienkārši sēdējām pie ugunskura un vērojām to.
Es ierunājos : - Rūta, tu teici, ka man ir spējas. Kādas tās ir? –
- Pieliec roku pie manas potītes un domā, ka tā ir vesela, - viņa man atbildēja.
Es tā izdarīju. Nomirdzēja tikai sīka gaisma un Rūta noņēma apsēju. Man bija izbrīns pārējiem ar izņemot Rūtu. - Dziedināšana, - es secināju. Nogurums mūs uzveica un mēs visi saritinājāmies un aizmigām. Es sapņos redzēju vilkus. Redzēju, kā tie skrien es pievienojos viņiem. Es biju vilks. Priekšā nāca aiza. Visi vilki pārleca, bet es pāri netiku. Es paliku par cilvēku. Un mani sagrauza tukšums. Paskatījos uz vilkiem. Viņi bija tikai trīs. Bet iekšiene teica – `tas nav viss`. ES sāku domāt kā vilks. Es iegaudojos. Sāku skriet. Kļuvu par vilku. Pārlēcu pāri aizai kā niekam. Jutu vēju matos. Un es panāca trīs vilkus. Pēkšņi sapnis pārtrūka. Es piecēlos. Tas nebija mans, bet gan Rūtas sapnis! Sapnis, kurš vēl nav bijis. Tas nebūs sapnis, bet īstenība. Bet kas tāds līdzīgs šim sapnim varētu būt? Pārvēršanās par vilku? Varbūt Rūtai jo viņa prot sarunāties ar Laru, bet ne jau mums. Es nolēmu viņai neko neteikt jo tāpat kāda jēga? Aizgāju gulēt. Nāsīs sitās egļu smarža.
***
Ir pagājis jau mēnesis. Mēs cītīgi šūdinām ādas un krājam tās ziemas apģērbam. Badu mēs nejūtam un šad tad aizejam medīt Rūtas veidā. Nu labi, Rūta iet medīt. Viņas darbs indiāņu nometnē ir mazgāt un žāvēt ādas. Mans pienākums ir tās šūt. Armīna pienākums ir tās griezt, jo ādas ir cietas. Jānis mācās taisīt nažus, kas viņam sanāk. Par ugunskuru rūpējamies mēs visi. Katru sestdienas vakaru mēs visi sanākam pie lielā ugunskura un stāstam stāstus, dzejoļus un dziedam dziesmas. Rūta dažkārt izskrienas ar Laru un paslepus attīsta visas savas spējas. Arī es trenējos telekinēzē. Pagaidām smagākai ko es varu pacelt ir akmens. Mazs akmens. Zēniem nekādu spēju nav. Vienreiz mēs ar Rūtu teltī sacentāmies kura ar domu spēku pacels augstāk akmeni. Rūtai telekinēze vēl ir. Zēni bija tiesneši. Mēs sākām. Mans akmens ātrāk gāja uz augšu. Rūtas raustījās, bet pēc tam jau ļoti ātri gāja uz augšu. Pēkšņi durvis pavēra indiāņu virsaitis. Par vēlu jo viņš jau pamanīja, ka akmeņi karājas gaisā. Tagad bija jāpastāsta visa patiesība.
