15. nodaļa. Viņi mūs panāks! Mēs nevarējām slēpties kokos. Tiem bija tikai dažas lapas un mūs pamanīs. Un alā arī mēs nevarējām slēpties. Arī to viņi izķemmētu. Es tālumā dzirdēju balsis. Es samiedzu acis. Jā tālumā bija nemanāma krāsu strīpiņa, kas kustējās ļoti ātri uz priekšu. Bija salasījušies visi Zaļinieki! Mēs turpinājām skriet. Bet Rūta aizķērās un nokrita. Viņas kāja bija iesprūdusi. Krāsainā strīpiņa nāca arvien tuvāk. Mēs dabūjām Rūtas kāju laukā no zariem.
Viņa iekunkstējās : - Au! Sāp! –
Nu tā! Tagad mēs uz priekšu nevaram tikt. Atliek tikai koki. Mēs izvēlējāmies pagaidām viskuplāko, lielāko un augstāko koku. Tas bija kāds mežā ieaudzis ozols. Rūta izpleta rokas un uzlidināja mūs visus augšā. Balsu murdoņa nāca arvien tuvāk. Es lūdzos lai viņi iet prom. Rūta lūdza dievu un koku lai tas mūs pasargā. Jānis aizvēra acis un cerēja, ka mūs nepamanīs. Armīns lūdza no visas sirds lai viņi neskatās uz augšu. Bet kas tad tas? Zem mūsu koka gāja mūsu klases biedri. Viņi visi, visi kā viens nemanāmi paskatījās augšā un nemanāmi pasmaidīja. Un neko neteica, bet pagāja garām mums. Viņi skatījās mums acīs.
- Ko tas nozīmēja? – es jautāju Armīnam.
- Es nezinu. Mēs nevienam neko neesam teikuši. –
Nu nekas! Mēs esam glābti. Bet kaut kas viņu aurās bija savādāks. Viņu prāts sauca ‘’Nāciet mums līdz.’’ Es pagaidīju kad viņi būs tālāk un klusu norāpos no koka. Pārējie darīja tāpat. Viņi palika tur, bet es sekoju ķemmētājiem. Es sekoju viņiem tālu. Es Rūtai domās pateicu lai viņi nāk man līdzi. Viņa atbildēja, ka to jau dara kādas 2 stundas. Beidzot strīpiņa apstājās. Viņi bija atraduši meža indiāņus. Izrādās, ka tas nebija mīts.
Es Rūtai domās jautāju : - Ko viņi tur saka?-
- Pagaidi, tūlīt! – viņa teica.
Pēkšņi es dzirdēju viņu sarunas : - Vai šeit nebija divas meitenes? – pilsētnieki vaicāja, - viena blondiem matiem otra ar tumši brūniem? -
Mēs pēc matiem neatšķiram cilvēkus. Mēs pasakām pēc acīm, – atteica indiāņu virsnieks.
- Abām ir gaiši zilas acis,- teica policists. – un abām ir trīspadsmit ziemu.-
- Oho. Pilsētnieki ir iemācījušies neteikt gadus, bet ziemas vai vasaras.- nobrīnījās indiāņi – nē mūsu pusē tādas nav redzētas. –
Ķemmētāji aizgāja prom. Es atviegloti nopūtos. Man blakus pienāca Rūta.
Viņa teica : - Man Lara teica lai mēs ejam pie indiāņiem. Viņa teica, ka mēs nedrīkstam melot jo viņi to uzreiz sapratīs. –
- Kā tu, proti, sarunāties ar Laru? - es jautāju.
- Es nezinu, bet to es saucu par vilku valodu.- viņa noteica.
Mēs iznācām tā lai indiāņi mūs redzētu. Visi skatījās uz mums.
Indiāņu virsaitis teica : - Jums nu gan labi draugi! Neko nenodod. Jums daba droši vien arī palīdzēja ja reiz ķemmētāji jūs nepamanīja. –
Es jau gribēju vaicāt, bet indiānis nolasīja manas domas – protams, ka jūs šeit varat palikt! Visi, kas ir ar mežu saistīti ir mūsu ģimene.-
Mūs tik tiešām uzņēma kā ģimeni. Rūtas kāju pārsēja, mums iedeva meža apģērbu, kārtīgi pabaroja un ko tik vēl neizdarīja. Tagad man un Rūtai ir skaisti sapītas meža frizūras, bet zēniem ir uzvilktas zīmes, kas pasargā viņu no plosīgajiem meža zvēriem. Nu ko! Tagad mums ir jauna ģimene! Tagad mēs visi sēžam pie ugunskura. Arī Lara!
