12. nodaļa.
Es palasīju par astrālo projekciju. Nu labi es izlasīju visu grāmatu. Es paskatījos pulkstenī. Bija 02:12. Tas nebija nekas. Es aiztaisīju visu ciet un klusām apsēdos gultā. Man nevajadzēja aizmigt. Es savas domas koncentrēju uz garu pasauli. Es vēderā sajutu smagumu un bailes. Tas žņaudza visu manu ķermeni. Pēkšņi asas sāpes vēderā un vieglums. Es lēnām atvēru acis. Mans prāts valdīja par manu astrālo ķermeni. Es paraudzījos uz savu ķermeni no augšas. Tas stāvēja nekustīgs un ar acīm vaļā. Es sabijos. Mani pārņēma bailes. Es atkal biju savā ķermenī. Es nopūtos. Galva drusku sareiba. Es lēnām devos gulēt. Domāju par dzīvi mežā. Domāju kas notiks pēc tam. Istabā klusām ienāca skrapstoņa. Es salēcos. Galva atkal noreiba. Tā bija tikai Lara. Viņa ienāca, saritinājās un aizmiga. Es arī gāju gulēt.
Tas, kas notika pēc tam pienāca negaidīti. It kā kāds mūsu dzīvi uzliktu uz paātrinājumu. Rīts, skola, tētis, vakars. Rīts, skola, koris, vakars. Rīts, skola, atā, tēti, astrālā projekcija, vakars. Runājot par astrālo projekciju, es jau māku pārvietoties un redzēt citus kas nonākuši astrālajā pasaulē. Fantastiski! Bet ko tad? Kad vajadzēs ieiet mežā? Tad laiks apstāsies. Es ceru, ka tas apstāsies pie vasaras.
* * *
Bija 4. marts. Mana vārdadiena un Rūtas otrā vārda vārdadiena. Viss bija normāli. Ballīte, dāvanas. Un pēkšņi mana sirds iekņudējās. Šī bija tā diena. Šodien mēs būsim brīvas. Rūta iegāja mūsu istabā. Es viņai sekoju. Viss iekņudējās. Bija tā diena. Man viņai ir jāpasaka. Es iegāju, bet nebija vajadzības teikt. Tur viņa jau stāvēja. Ar Laru pie sāniem. Mēs saģērbāmies silti. Uz neatgriešanos. Mēs klusām izgājām no mājas. Lara priecīgi ierējās. Mēs ieskrējām mežā. Mēs skrējām un skrējām, un skrējām. Mēs iesmējāmies un man no prieka noritēja asara. Laime un brīvība mūs pārņēma. Mēs to izdarījām. Mēs tagad esam brīvas! Uz mūžiem! Mēs spēlējāmies ar Laru smējāmies un skrējām vēl dziļāk mežā. Nospļauties par visiem. Es apskāvu pirmo koku kas pagadījās. Man šķita, ka es no laimes nomiršu. Neviens mūs nekad vairāk neatradīs. Viss! Mūsu sapnis piepildījās. Visas raizes viss aizgāja un mežs to aprija. Es sāku no laimes smieties. Domāju par to kas tagad notiek tajā netīrajā pilsētā, kurā nav svaiga gaisa. Rūta apskāva kādu jaunu koku un viss apkārt sāka ziedēt. Es nebrīnījos. Tagad kad esam mežā pat dinozaura ieraudzīšana bija nekas. Viņa no zemes iztaisīja akmens māju, kuru mēs izklājām ar egļu zariem un jaunajām sūnām. Iekšpuse arī bija no akmens. Būda bija liela. Tur pietika vietas gan man, gan viņai, gan Larai. Lara izskrēja laukā. Droši vien lai pamedītu. Rūta izgāja laukā salasīt žagarus ugunskuram, bet es apgūlos uz akmens grīdas. Akmens bija izveidots gluds. Un to Rūta izdarīja ar vienu rokas vēzienu. Tur bija izveidotas divas ļoti seklas un līdzenas bedres, kas bija domātas kā gultas. Es iegūlos vienā, bija ērti. Rūta ienāca iekšā un izkārtoja žagarus ugunskuram un piešķīla uguntiņu. Es vēroju kā tā aug. Atgriezās Lara ar vāveri mutē, bet izskatījās, ka tā bija mums jo Laras purns bija asiņains, bet vāverei bija tikai viens kodums. Rūta pateicās un ar nazi vāverei nogrieza ādu. Fui, vai ne? Bet mēs esam no laukiem tāpēc esam jau pieradušas. Viņa uzcepa vāveri un tagad mums bija mazāks par plaukstas lieluma ādas gabals un cepta gaļa. Tā bija garšīga. Uguns siltums piepildīja akmens būdu un mēs aizgājām gulēt. No vāveres nekas dižs ēdamais nesanāca, bet tas nekas jo rīt mēs pa īstam iesim gulēt. Es iegāju astrālajā projekcijā. Šoreiz to izdarīt bija visvieglāk .Kad izgāju no ķermeņa man aizsitās elpa. Te garu bija daudz vairāk. Vilki, putni un citi zvēri .Bet divi izcēlās visvairāk. Es šos tēlus pazinu. Viens bija pats pasaules gars, kuru redzu tikai otro reizi dzīvē, bet otrs... bija Rūta!
Rūta!
