Sveiki! Piedodied ka tik vēlu. Bija jābrauc uz VEF kūltūras pili un jāuzvar. Alise kādu laiku rakstus neliks jo ir saslimusi. :( . Baudiet!
P.S. Šī ir mana mīļākā nodaļa.
10. nodaļa.
Es pieskāros kokam. Caur to plūda enerģija. Tā bija silta un gluži kā svaigs tekošs medus. Un meža smarža solīja, ka nāk pavasaris un kusīs sniegs. Tad parādīsies ogas, no kurām varēs taisīt saldas zaptes kuras varēs ēst un piekost klāt ābolus, bet tas būs vasarā. Pavasarī būs vieglāk. Būs sūnas, ar kurām varēs apdarīt mazās pajumtes sienas. Un es varēšu piešķilt uguntiņu un kopā ar Alisi vērot kā tā lēnām izraujas augšu. Un tad mēs dziedāsim dziesmas par vasaru un ar prieku to izbaudīsim un krāsim ādas lai ziemā nenosaltu. Un pēc ziemas mēs gaidīsim jaunu vasaru. Un tā mēs iesim uz apli un cerēsim, ka paliksim dzīvas. Un varbūt kādreiz mēs atgriezīsimies pie ģimenes. Bet diez vai. Es paskatījos uz Alisi. Viņa bija priecīga un spēlējās ar Laru. Bet es apsēdos pie koka un izstāstīju mežam savas bēdas. Domās. Es vairs neko nedzirdēju. Tikai redzēju kas notika Otrdien.
Es biju skolā. Šodien bija klases stunda. Viss kā parasti sēdēju klasē neko nedarīju. Viss bija kārtībā.
Bet pēkšņi meitenes ieskrēja klasē un teica : - Rūta! Alise! Madara cieta auto avārijā! – Es domāju, ka viņas mani āzē. Madaras mamma bija skolotāja. Es aizgāju pie viņas mammas. Skolotāja Kaiva apstiprināja visu ko meitenes teica. Madarai bija lauzts skrimslis. Viņa pēc nedēļas nāks skolā bet neies uz dejošanu. Es nodomāju „Labi ka tikai skrimslis. Labi ka nekas vairāk.”
Es aizgāju uz dejošanu. Es ienāku bet kad ienāku dzirdu vārdus : - mēs šogad atkal brauksim un VEF kultūras pili. – Ai nē. Mēs dejosim pērkonīti. Nu labi viņi brauks un dejos pērkonīti. Es nē. Man nesanāca dejot. Lai gan es tur eju jau 11 gadus. Es mīlēju dejot. Bet tā nebija mana stiprā puse. Un „pērkonītis” bija murgs. Tā bija gara grūta un nogurdinoša deja kas jāizpilda skaisti bet man nesanāca viņu dejot. Un es jutos nelāgi kad viņi brauc bet es nē. Lai gan pagājušajā gadā nebrauca neviens. Bija laiks pateikt manas ziņas. Visiem bija mutes vaļā. Neviens neticēja ka tāda meitene kā Madara var nokļūt tādā avārijā. Bija pienācis laiks dejot pērkonīti. Visas vietas kas bija tukšas tika aizpildītas ar rezervētājiem jeb nedejotājiem. Bet Madaras vieta bija brīva. Tika nosaukts mans vārds. Nevar būt! Es ceru ka tas tikai ir ļoti ļauns un maldīgs sapnis. Bet tā nebija. Tagad pērkonīti dejoju es. Pavisam! Arī VEFā. Es baidījos. Dejojot es atvainojos visiem kuriem iztraucēju. Man bija bail ka mani apsmies. Es vienkārši gribēju iet prom no šī apkaunojuma. Bet tas nebija iespējams.
Piektdiena , 10. Februāris : Bija diena kad jābrauc uz VEFu. Es biju noslēgta. Ar nevienu nesarunājos. Man bija bail ka visi domā ka es esmu nekas. Ka domā ka es esmu nožēlojama. Mēģinājumā mans vārds viss vairāk izskanēja. Bet mežs, ko tagad nozīmē šis? Es gāju uz mēģinājumu. Un pa ceļam bija spogulis. Es ieskatījos tajā. Un redzēju ka man lūpas ir savilktas tā pat kā Madarai. Un tad nāca apjausma. Arī mana uzvedība bija kā Madarai. Un man šķiet ka Madara savu garu būtu atstājusi savā vietā. Un tagad tas bija manī. Uzreiz kā es to apjēdzu atkal biju es pati. Pašpārliecināta Rūta kurai būs vienalga ja izgāzīsimies dēļ viņas. Es gāju uz mēģinājumu ar domu „es esmu vislabākā.” Un nepieļāvu nevienu kļūdu. Bija prieks dzirdēt ka saņēmām pirmo vietu. Un tagad es vairs neņēmu apvainojumus prātā. Vai tā bija dāvana? Es nezinu bet ja tas būs bijis tavs roku darbs tad paldies.
Es izrāvos no domām. Man blakus sēdēja Lara bet izskatījās ka Alise bija lasījusi manas domas. Viņa pienāca man klāt un apskāva mani. Mēs piecēlāmies un devāmies atpakaļ mājās. Mana oma vairs nevar būt augstāks. Es biju laimīga. Man tak ir mana māsa un suns kuram ir vienalga kāda es esmu. Mans laimes kauss tik tiešām bija pilns un plūda pāri.
Laime!
Laime!
Laime!
P.S. Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem 
