Pusaudža - multimiljonāra dēla stāsts - 1. nodaļa - tur2

Vēja pūsma atgrieza manas domas tagadnē. Tur es stāvēju pie jumta malas, cerēdams, ka nākošā vēja pūsma mani varētu nopūst lejā un man nebūtu pašam jāsaņem drosme lēcienam. Tā vilcinādamies, es atcerējos, ko biju lasījis dažas dienas atpakaļ avīzē par vīru, kas nokrita no astotā stāva. Viņš zaudēja roku un salauza mugurkaulu, bet viņš nenomira. Un ja nu es nenomirstu? Ja nu es kļūstu par kropli ar mūžīgām sāpēm? Es nodrebēju. Vēl kaut kas mani aizkavēja. Tā bija mana ļoti lielā ziņkārība. Ja es šodien nomirstu, kā es uzzināšu, kas notiks rītdien? Labāk tomēr palikt dzīvam. Labākā lieta par pašnāvību ir tā, ka tu to vienmēr vari atlikt. Dažus gadus vēlāk es tādā veidā pārliecināju mammu, kad viņa mani pasauca un teica, ka izlēmusi izdarīt pašnāvību. Tas viņai izglāba dzīvību. Es nokāpu no jumta un apsēdos, lai padomātu. „Tu taču dzīvo tikai vienreiz! Grāb no dzīves visu, ko vien var.” Šī ideja man patika. Es grābšu visu jautrību un aizraušanos ar visu, ko tik vien atradīšu. Kad man tā visa pietiks, tad es darīšu kaut ko lielu. Kāpēc aiziet ar kaut kādu pinkšķēšanu – kā miega zālēm vai lēkšanu no jumta? Kāpēc neaiziet ar varenu troksni?!

Ja GRIBAM otro nodaļu, tad sakrājam šam rakstam vismaz 100+!!!