Patiess stāsts no dzīves par kāda puiša pārdomām. Izlasi to, un, ļoti iespējams, ka, tieši, TEV, arī ir bijušas līdzīgas pārdomas. Ceru, ka patiks un liks aizdomāties.
26.jūnijs 2012.gads
Jau pagājis ilgāks laiks, bet..tas tomēr nepalīdz nekādā mērā tikt vaļā no visa, kas ticis pārdzīvots un nekādi nespēju pieņemt visu kā tas varēja un nevarēja būt. Visas iespējamības stāv manā paša galvā.. Tam ir jātiek pāri, tomēr nespēju to. Ja vien būtu kāds burvju līdzeklis, kurš spētu palīdzēt tādiem kā man un visiem līdzīgajiem. Tas ir gluži kā līdzīgi kā ar vēzi, kad tas ir iemiesojies cilvēkā. Nav izdomātas zāles pret to. Tomēr attiecību sāpēm palīdz laiks.. Ar vēzi tā nav. Bet dzīvojot šo laiku un cenšoties aizmirst, kaut pusi, no visa, jeb manuprāt nolikt to dziļā, tumšā stūrī, tā lai apziņa to netraucētu, žēl, ka šis laiks jāiztērē tik nelietderīgi, mokoties. Bet par katru lietu, rīcību, vārdiem un izteikumiem ir sava cena, visam ir jābūt līdzsvarā, kā saka. Nav labais bez ļaunā un otrādi. Tomēr lai kā arī es būtu ticis sāpināts un morāli grauts un lauzts.. manī mīt vēl tā vēlme, tā vēlme, kura liek vēlēties vēl sajust maigos skūpstus, siltos glāstus un apskāvienus, siltumu un mīļumu no cilvēka, kurš man nodarījis pāri.. Vai tā ir šī mīlestība ar miljons definīcijām? Vai varbūt akls naivums sāpinātā cilvēkā, kura jūtām ir hormonu vētras? Esot patreizējā situācijā pareizo atbildi rast es nespēju un kādu laiku nespēšu, varēšu tikai subjektīvi spriedelēt pie sevis. Savos iekšējos monologos es nereti saskaros pretrunās ar saviem ārējiem dialogiem. Vai tas vēl vairāk liecina par to, ka mans apjukums ņemas tikai spēkā? Kā jau teicu, atbildes nav viegli rast, vieglāk ir saskatīt jautājumus, uz kuriem atbilžu kļūst arvien mazāk, un patiesību sakot..tas nomāc. Dzīvosim – redzēsim. Šodienas pārdomu vielai pietiks. Jāgaida vakara lielais futbola mačs starp Spāniju un Portugāli. 480 dienas kopš viņu mīlu.
PALDIES PAR UZMANĪBU!
