Amanda bija jau šeit nedēļas divas. Laikam... es vairs nevaru izsekot tam līdzi. Kerolaine man rosījās pie sāniem, neatejot no manis ne metru. Es centos pacelt spaini ar ūdeni. Parasti tas bija bez problēmām, bet šoreiz rokas trīcēja un es nevarēju to pacelt.
„Dod, es paņemšu. Paņem tad maizes kukuli,” Kerolaine maigi noteica.
„Es jūtos nekam nederīga. Amandai ir taisnība,” es klusi noteica.
„Nē, Karlīn, nē. Nesaki tā. Tā nav,” Kerolaine centās mani nomierināt.
„Bet tā ir. Es nekam nederu, nevienam neesmu vajadzīga, esmu neglītene un stulba. Paskaties uz mani! Es nevaru panest pat spaini ar ūdeni. Maiks tūlīt, tūlīt jebkurā brīdī būs ar Amandu, viņš ar mani joprojām nerunā. Es pati sāku sevi par tādu uzskatīt,” es iesaucos.
Tā bija taisnība. Es vienmēr sevi uzskatīju par tukšu vietu, bet Amanda to apstiprināja un tā kļuva par realitāti. Es pat spoguļos uz sevi nevaru paskatīties.
„Karlīn, tu esi vajadzīga man, manai ģimenei, savai ģimenei un Maikam it īpaši. Paskaties, tu šovasar padarīji vairāk darbu nekā es viena pati par veselu pusgadu. Šobrīd tu vienkārši neesi pārāk stipra gan fiziski, gan morāli. Bet tas pāries. Un Maiks... Maiks visu sapratīs un nekrāps tevi. Tu esi brīnišķīga, Karlīn,” Kerolaine sacīja.
„Paldies,” es atteicu.
„Labi un tagad saņemies un ejam barot zvērus,” Kerolaine smaidīdama sacīja.
Mēs izgājām ārā. Es jau sāku ticēt Kerolaines vārdiem, bet tad es izdzirdēju Amandas un Maika smieklus. Viņi atskrēja uz pagalmu. Maikam rokās bija spainis ar ūdeni, bet Amandai bija rokās ūdens šļūtene. Viņi abi bija jau slapji. Viņi smējās, kliedza un lēja uz viens otru ūdeni.
„Khe, khem?” Kerolaine ieklepojās.
Viņi paskatījās uz mums un nolaida savus „ieročus”. Maiks beidza smaidīt un nu jau nokaunējies lūkojās uz mums. Amanda drīzāk otrādi lepojoties smīnēja.
„Lūk, tā jūs mazgājat mašīnu?” Kerolaine stingri jautāja, bet negaidīja atbildi uz devās kūtī iekšā. Es nedaudz atpaliku no viņas, jo es bēdīgi palūkojos uz Maiku. Viņš jau gribēja kaut ko pateikt. Visdrīzāk „tas nav tas par ko tu domā” stilā, bet es pievērsu skatienu zemei un devos Kerolainei nopakaļ.
Pusdienās viņi sēdēja blakus. Kā arī vakariņās. Pēdējā laikā viņi visu laiku bija kopā.
„Paga, viņi ko ir kopā?” Lolita izmisīgi jautāja, kad tie divi devās ārā.
„Mamm!” Kerolaine dusmīgi iesaucās.
„Oi, piedod Karlīn. Bet tā izskatās. Kas starp jums notiek?” jautāja Lolita.
„Es vairs neko nezinu,” es atteicu un pievērsu savu skatienu neapēstām vakariņām.
„Kas tad nu? Karlīn, pēdējā laikā tu vispār neko neēd,” Raivo iejautājās.
„Kaut kā negribās,” es atteicu.
„Tu taču netaisies iet uz modelēm, vai ne?” Raivo jautāja.
„Nē, es vienkārši negribu ēst,” es noteicu.
Naktī es arī gulēt nevarēju. Ne tikai murgi, bet arī vispār miegs nenāca. Un es atkal devos pastaigāties. Es izlēmu doties uz to pakalnu, kur mēs toreiz ar Maiku skatijāmies zviagznēs/ēdām/sagājām otreiz kopā. Bet es pamanīju tur sēžam divus cilvēkus un es uzreiz sapratu, kas tie bija. Maiks un Amanda. Es paslēpos aiz krūma un centos noklausīties sarunu. Zinu, tas ir slikti, bet tomēr sarunājās mans (it kā) puisis un mana mocītāja.
„Nevajadzēja mums šodien veidot to ūdens kauju,” Maiks noteica.
„Kāpēc gan nē? Mēs taču izklaidējāmies. Galu galā esam vēl jauni,” Amanda atteica.
„Tu neredzēji Karlīnas seju?” Maiks jautāja.
„Vai tad jūs vēl esat kopā? Tu pat ar viņu nerunā,” Amanda pretojās.
„Nu jā nerunāju, bet mēs vēl it kā esam kopā,” Maiks atteica.
„Tad pieliec tam punktu. Ja jau viņa tev neko nestāsta, tad kā jūs varat būt kopā. Izskatās, ka viņa tev neuzticas,” Amanda sacīja.
No manis pietika. Es klusām devos prom, cerot, ka viņi mani neieraudzīs. Viņš viņu atveda uz mūsu vietu un viņa centās pierunāt viņu izšķirties ar mani. Es biju reizē dusmīga un reizē gribējās histēriski raudāt. Gribējās kliegt no visa spēka.
