local-stats-pixel fb-conv-api

Prom no realitātes. 26. nodaļa4

Un tā Amanda sūdzējās par galvas sāpēm dažas dienas. Visu laiku lūdza, lai Maiks viņai atnes ūdeni, vai vēl kaut ko. Tāda sajūta it kā Maiks būtu viņas pakalpiņš un, ka viņa tūlīt nomirs. Bet bieži vien pamanu, ka viņš aiziet no viņas smaidīdams.

„Ko tik smaidīgs?” es jautāju.

Manī kvēloja greizsirdība.

„Āā... Nekas tāds. Amanda pacēla garīgo,” Maiks atteica.

Maiks vienkārši pagāja man garām un iegāja mājā.

„Ko greizsirdība ņem virsroku?” iesmējās Amanda, kas gāja lejā pa kāpnēm.

„N-nē,” mana balss kārtējo reizi raustījās.

„N-nē? Runā kā tāds izbijies zaķis. Ak, Karlīn. Karlīn, Karlīn, Karlīn... Tu taču zini, ka esi neglītene salīdzinot ar mani. Domā Maiks ir ar tevi dēļ tava „skaistuma”? Pff... Viņš tevi izmanto tāpat kā visi uz šīs planētas. Tu nevienam neesi vajadzīga. Maikam it īpaši. Viņš man tik daudz ir pastāstījis...” iesmējās Amanda.

„Tu... tu melo,” es klusi sacīju.

„Atvaino, tu kaut ko teici?” Amanda jautāja.

Es klusēju.

„Tā arī es domāju,” viņa ieķiķinājās.

Es skrēju prom. Es nevarēju vairs to izturēt. Es sāku raudāt.

„Ak nē! Bēbītis sāks raudāt. Cik nožēlojami!” viņa nošņāca.

Es ieskrēju mājā un paskrēju garām Kerolainei un Maikam uz savu istabu un turēju durvis, jo zināju, ka viņi lauzīsies iekšā.

„Karlīn?” Kerolaine iesaucās.

„Karlīn, kas notika? Ielaid mūs,” Maiks dauzīja pa durvīm.

„Nē. Lūdzu, atstājiet mani vienu. Lūdzu,” es šņukstus sacīju.

Viņi beidza dauzīties un cik es dzirdēju devās ārā. Es noslīdēja pa durvīm lejā un tur es arī paliku. Es izdevu klusus kliedzienus, kuri bija klusi, bet pilni ar sāpēm.

Kerolaines skatapunkts:

Kas ar viņu notiek? Murgi, zilumi tagad vēl šis. Kaut kas nav tā.

Mēs ieraudzījām Amandu sēžam uz trepēm, kas izskatījās apstulbusi un nogurusi. Visdrīzāk no galvassāpēm.

„O, čau,” viņa klusi izdvesa.

„Čau,” mēs ar brāli reizē sacījām.

„Nabaga Karlīna. Kas ar viņu notiek?” izdvesa Amanda.

„Mēs nezinam,” Maiks skumji atteica.

„Varbūt viņai vajag ar kādu aprunāties? Ar kādu speciālistu? Liekas viņai kaut kas ar prātiņu nav līdz galam kārtībā,” Amanda noteica.

„Nerunā tā par viņu,” Maiks norūca.

„Jā, viņai viss ir kārtībā. Viņai viss bija kārtībā līdz...” es apklusu.

...atbrauca Amanda.

„Amand, tu teici, ka viņa mācās ar tevi vienā klasē. Pastāsti kā viņai skolā iet,” es noteicu.

„Nu ļoti labi. Viņai ir daudz draugu. Visi klasē viņu mīl,” Amanda sacīja un pasmaidīja.

Mans plāns nostrādāja. Kaut kas nebija kārtībā ar Amandu, jo viņa meloja.

Karlīnas skatapunkts:

Es tur sēdēju jau kādas piecas minūtes, kad es izdzirdēju, ka mājā kāds iegāja un pēc sekundes es sapratu, ka tā bija Kerolaine.

„Karlīn, atver. Man ar tevi jārunā,” Kerolaine sacīja aiz durvīm.

„Tu esi viena?” es klusi noteicu, bet Kerolaine sadzirdēja.

„Jā. Maiks palika ārā,” Kerolaine ātri atteica.

Es lēnām piecēlos un attaisīju durvis.

„Par ko?” es jautāju.

„Par Amandu,” Kerolaine sacīja un iegāja istabā.

„Kāpēc par viņu?” es jautāju.

„Es visu sapratu. Tā ir viņa, vai ne? Amanda ir tā kas tevi sit un pazemo skolā,” Kerolaine izbijusies jautāja.

„Tev nebija tas jāzina,” es čukstus žēli noteicu.

Viņa paņēma manu roku pacēla manas jakas piedurkni. Atklājās viens liels zilums. Viņa pacēla manu bikšu piedurknes un atklājās uz katras kājas pa vismaz diviem zilumiem. Viņa aizgāja man aizmugures un pacēla manas jaku un kreklu. Uz muguras arī bija kāds zilums. Es to jutu tikai nezināju cik tas ir liels. Viņa ieskatījās tuvāk manā labajā acī un pieskārās. Jā, es uzklāju tonālo uz aci. Tur arī bija gaišs, bet tomēr zilums.

„Ak Dievs! Viņa joprojām sit. Un pie tam šeit. Kā es to nepamanīju? Kāpēc tu neko neteici?” viņa izmisīgi jautāja.

„Jo viņas vecāki maksā lielu naudu un jums ir vajadzīga šī nauda. Es zinu. Tāpēc es pašupurējos un viņa piedraudēja, lai nevienam nesaku,” es izskaidroju.

„Ir jāpastāsta Maikam,” Kerolaine iesaucās.

„Nē, Maikam noteikti nē. Amanda grib viņu un viņa vienmēr uzvar. Ja Maiks tiešām mīl mani, viņš neļausies viņas hipnozei un visu sapratīs un ja nē...” es negribēju turpināt savu domu.

„Tā nevar turpināties,” viņa iesaucās.

„Var un tev jātur mute ciet. Nestāsti nevienam!” es lūdzu.

„Labi, bet es tagad visur tev sekošu pa pēdām, saprati?” Kerolaine sacīja

Man bija liels atvieglojums visu izstāstīt un nemelot vismaz viņai.

159 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Man ļoti patīk tavs stāsts, tāpēc ir iespējams, ka šodien būs vēl viena daļa?

0 0 atbildēt

Es tiešām atvainojos, bet šodien vairs nevarēšu emotion

0 0 atbildēt