Princesīte stikla kalnā jeb reiz dzīvoja...14
Simts gadi pagatnē, kopš Saulcerīte stikla kalnā modināta,
Šī fakta vērtība šodien mums pilnībā nav visiem apzināta.
Jau divi pasaul's kari pāri gājuši, kur brāļi karoja pret brāļiem,
Bij Saulcerīte rupji piesmieta no svešu tautu ģenerāļiem.
Tā šodien guļ no darba piekususi un rītos agri neceļas,
Kāmēr kāds laimīgs Antiņš nāks un kautri viņu modinās.
Nav Antiņam sen vajadzības vairs ar zirgu stikla kalnā jāt,
Un savu sirdspuķiti tur augstā ledus kalna galā modināt.
Stāv leduskalns jau daugavmalā uzcelts mūsu tautai jauns,
Turp Rīgas Satiksmei ir pievest trolejbusā klāt nu katru ļauts.
Un iekšpusē ar liftu modernu var braukāt kalnā augšā- lejā,
Lai palasītu grāmatas un ielūkotos kāda laikabiedra sejā.
Varbūt, ka gudrie brāļi sen jau limuzīnos lepni atbraukuši
Un savām gara mantām labākajos plauktos vietas atraduši.
Bet Antiņš, laimīgs šorīt vēl pie sirdspuķītes gultas,
Ko darīt nezina un Raiņa vārdi šausta to kā bultas:
- Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs,
Pastāvēs, kas pārvērtīsies...
Tad atkal laiki ies - kāds ņems, kāds dos, kāds pastāvēs un pārvērtīsies,
Un vēl pēc gadiem simt mēs nezinām kā mūsu dzive izskatīsies.
Mēs tautas nākotni šodien tik iztēlē vien uzburt varam,
Un savās fantāzijās nebeidzāmās to netraucēti darām!
Ko domā tu par trešo tēva dēlu un Saulcerīti, kādi tie būs tavā iztēlē pēc 100 gadiem, varbūt Antiņš pratīs jau datoru ieslēgt?