Pirms mums (11)7

11.

Iemesli.

Mani no vannas izvilka brālis. Viņš bija nācis mani modināt un, pamanījis ūdeni tekam caur durvju apakšu, izlauza durvis un atrada mani, viscaur sarkanā ūdenī, ar galvu, protams, zem tā. Izrādās, ka brālis nāca laikus. Mani izdevās atpumpēt un es tiku nogādāta slimnīcā. Pie samaņas es nācu kādas četras stundas vēlāk, kad beidzās pretsāpju zāļu iedarbība. Aiz loga bija melna nakts, un vienīgais gaismas avots bija mazā signalizācijas lampiņa virs durvīm. Man nebija ne jausmas, cik bija pulkstenis. Droši vien nakts vidus. Es biju pamodusies un piespiedusi sevi aiziet uz tualeti, kur arī atradu nelielo lapiņu, uz kuras bija atstāstīts viss, kas noticis.

Es biju laimīga, ka pamodos naktī. Nemaz negribēju zināt, cik ļoti daudz morāļu un mēslu mani sagaida, kad ģimene mani nāks apciemot. Nepietiek ar nenormālo vainas apziņu, kas mani grauza, nu to papildināja arī kauns, ka nu mana ģimene zināja par manām ēšanas problēmām. Nu viņi zināja arī to, ka es viņiem meloju. Nu viņi arī redzēja, kā es esmu izmainījusies. Un pēc visa, ko viņi bija pieredzējuši, viņi izlēma, ka es esmu mēģinājusi uztaisīt pašnāvību.

Gluži tāpat kā mans tēvs.

Pēc izlasīšanas, es atgriezos gultā, izslēdzu gaismu, un atgūlos gultā. Es negribēju, kaut būtu pamodusies. Nāve bija tik vienkārša. Es varēju sagaidīt to tumsu un brālis mani neatrastu. Man nebūtu jāgaida ar bailēm rīts, kad savā pusē saņemšu apvainojumus, ka esmu slikta, ka esmu nodevēja un ka esmu vāja.

Es savu ģimeni zināju, viņi nekad neklausīsies manās atrunās. Viņi bija izsprieduši savus faktus, un ko citu iestāstīt viņiem vienkārši nebija iespējams. Tas sāpēja un lika man justies bezspēcīgai. Es zināju, ka šis izgājiens būs radījis plaisu mūsu attiecībās. Gala beigās, es viņiem biju melojusi. Es biju viņus nodevusi, viņuprāt, un viņi bija dusmīgi. Es to sapratu. Bet negribēju pieņemt.

Tēva nāve bija manas ģimenes lielākā traģēdija. Un tagad, savā egoismā, es gandrīz biju izraisījusi vēl vienu. Kā lai pēc šī atgriežas realitātē? Vai mīloša ģimene atstātu vēstuli, kurā nav pateikts faktiski nekas, bet jūtama tāda žults, ka jutos vēl sliktāk?

Vai man maz bija mīloša ģimene?

Vai es viņiem piedotu, ja būtu mainītās lomās?

Atbilde sāpēja. Nē, nepiedotu. Es dusmotos, ka man ticis melots. Ka cilvēks domājis vien par sevi un teju sagrāvis mūsu ģimeni otrreiz. Viņus neinteresēja mani iemesli. Tas arī bija viss. Es biju palikusi viena.

Pagriezu galvu pret logu, ļaudama lukturu pielietajām ielām apspīdēt manu seju ar gaismu un aizvēru acis.

Man žēl.

***

Ap sešiem no rīta mani uzmodināja medmāsa. Vajadzēja injicēt zāles. Viņa bija jauka, cik nu es, pa pusei pamodusies no bezsapņu miega sapratu. Sieviete, pusmūža vecumā, baltā uzsvārcī un skujiņā sapītiem matiem. Viņa nerunāja daudz. Tikai iešpricēja zāles, klusi atvadījās un izgāja no palātas. Taču mans miegs bija pārtrūcis. Es pārvēlos uz otriem sāniem un centos aizmigt, taču nesekmīgi. Lai gan biju gulējusi, jutos pārgurusi. Bet acis un prāts bija mundrāki par mundru, tāpēc piesvempos sēdus un izkrakšķināju sprandu. Sapratu, ka vēlos ūdeni un dušā. Nezinu, vai man tas bija ļauts, bet zināju, ka man to vajag.

Tik un tā man nebija daudz citu iespēju ko darīt. Tā nu es, šļūcinādama kājas kā veca tante, slēpoju uz vannas istabu, kas bija pārsteidzoši glīta slimnīcai. Tajā bija balta duškabīne bez durvīm, blakus klozetpods ar iespiežamu pogu sienā un izlietne ar krānu, kas darbojās uz tausti.

Un tad, sekundes laikā, es ko aptvēru.

Es nebiju parastā slimnīcā.

Es biju trakonamā.