Saucam sevi par Spokiem, bet vai esam palasījuši skaidrojošā vārdnīca šā vārda nozīmi.
spoks -a, v.
1. Ar mirušu cilvēku, retāk dzīvnieku saistīts redzes priekšstats, redzes iztēles tēls, ko parasti izraisa negatīvi sagrozīta īstenības uztvere un kas iedveš bailes; arī rēgs.
Spoku stunda — pusnakts, arī dienas vidus.
Spoku stāsts — šausmu nostāsts par spokiem; nostāsts, kurā ir šausmas izraisoši pārspīlējumi.
// Tas (parasti cilvēks vai dzīvnieks), kas izskatās, izturas dīvaini, neparasti; tas, kas ir ļoti neglīts, arī atbaidošs.
2. novec. Sienāzim un sisenim līdzīgs kukainis tropiskās zemēs, kas pēc izskata un krāsas atgādina augu lapas, zarus vai citas augu daļas.
Pēc spoka sar. — saka par ko dīvainu, neparastu, arī neglītu, atbaidošu.
Spoku deja rel. — deja, kas radās 19. gs. 70. gados Ziemeļamerikas indiāņu reliģiskas kustības ietvaros; tika uzskatīts, ka ar šo deju var panākt visu mirušo indiāņu atdzimšanu uz zemes, kura kļūs brīva no slimībām un nāves.
Vismaz daļa no spoku stāstiem nav nejauša , to izcelsme meklējama gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem tālā pagātnē. Mūsdienās spoku stāsti sāk apzināties, ka nav ne īsti ticami, ne īsti šausmīgi, un sāk apspēlēt paši sevi. Tā mūsu portālā Spoki tiek apspēlēti drīzāk ar labestību un humoru. Vienam tas izdodas labāk, citam ne tik labi.
Man šķiet, ka mūsu spoku hierarhijas 7. līmenī Spoks ir nevietā, jo tas ir spoku sugasvārds. Labprāt tur redzētu vienu kārtīgu latviešu folkloras spoku.Tās tikai manas pārdomas , administrācijai savi apsvērumi.
Radās interese : ar kādiem spokiem latvieši satikās pirms 100 gadiem. Nolēmu pameklēt literatūrā.
Pagājuši tikai simts gadi (4-5 paaudzes) kopš mūsu klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa BALTĀS GRĀMATAS sarakstīšanas. Viena šīs grāmatas nodaļa saucas Spoki. Tā pirmo reizi publicēta 1913.g. Jaunības Tekās. Zinu, ka daudzi šo grāmatu ir lasījuši, jo tā ir bijusi skolu obligātās literatūras sarakstā. Tā internetā ir piejama arī elektroniskā formā un laikam pat bez maksas. Zinu, ka mūsu spocēni ir paslinki lasītāji, tamdēļ noskenēju šo nodaļu. Ja būs nolikta priekšā, gan arī kāds slinkais par spokiem netālā pagātnē varbūt izlasīs.
Grāmatu ilustrējis autors pats. Varbūt kāds nezin, ka Jānis Jaunsudrabiņš bijis ne tikai rakstnieks, bet arī gleznotājs un uzskatāms par latviešu bērnu grāmatu ilustrāciju pamatlicēju.
Palasīsim kādi spoki pirms simt gadiem sastapti laukos.
