Neesmu iesācēja dzejas rakstīšanā,bet esmu iesācēja tās publicēšanā.Tomēr nebīšos kritikas,jo tas tikai palīdzēs paraudzīties uz manu dzeju no citu cilvēku skatapunkta.Man ir svarīgs viedoklis,vienalga,vai tas ir pozitīvs vai negatīvs.:)
Te nu būs-daži manis sacerētie dzejoļi..:))
Dzīve nemāca neko,
Tikai spēlēties ar to,
Pavērt augšup seju auksto,
Varbūt sameklēt kaut ko.
Tā nezina un negrib dzirdēt,
Un nevēlas mūs izdziedēt,
Tā tik smīn,tai patīk biedēt,
Skumjas acis sejās redzēt.
Bet tomēr zinu,kādreiz būs,
Laiks,kad tā jau pieņems mūs,
Un dzirdēsim,kā spīts tai lūst,
Ledus aukstā sirds,kā kūst.
***
Viņa nav meitene,pēc kuras kāds skumdams asaras lies.
Neviens nejautās viņai:"Kā klājas?"
Viņa ir meitene,kuras laiks apstāsies,
Kad dzīve tomēr tālāk ies.
Tā nedzird viņas saucienus,tā neapstājas.
Bet viņa ir tā meitene pieturā,
Kura acis pret debesīm pavērsusi,
Pārskaita sakrātos sapņus sev kabatā.
Viņa ir tā meitene cilvēku pūlī milzīgā,
Kas acis cieši samiegusi,
Atkal nokļūst vietā pārpasaulīgā.
***
Es mīlēju to laiku,
Kad tikai es biju maza,bet viss pārējais liels,
Kad tikai mēsli bija netīri,bet viss pārējais tīrs un balts.
Es mīlēju to laiku,
Kad sapņi bija realitāte un īstenība tikai sapnis,
Kad pasaku tēli bija īsti,
Bet es pati tikai izdomājums.
Es mīlēju to laiku,
Kad nākotne bija tik tāla
Kā pagātne man aiz muguras.
Es mīlu tos laikus,
Kas aizgāja neatvadoties.
Patika,tā turpini/ 
