Šīs ir stāstiņa beigas. Piedodiet, ka ilgi neko nerakstīju.
Kad Emīlija atnāca, es izstāstīju viņai par perfekto vakaru ar Danielu. Emīlija priecājās, ka mums viss kārtībā.
Patiesībā es zināju, ka dziļi sirdī viņa skumst, jo viņai arī gribējās sev draugu. Viņa gan to skaļi nekad nebija teikusi, bet man likās, ka tā ir. Dažreiz bija viņu žēl. Man prieks, ka viņa priecājas kopā ar mani un ir tik lieliska draudzene.
Vēlāk Emīlija aizgāja prom. Un šo pēcpusdienu es atkal pavadīju ar Danielu. Es sapratu, ka arī es viņu mīlu tik stipri, ka nespēju bez viņa dzīvot. Man liekas, ka abi kopā nekad nebijām bijuši tik laimīgi kā tagad.
Visu vasaru mēs pavadījām kopā. Kopā smējāmies, izklaidējāmies, strādājām, staigājām, atpūtāmies. Mēs bijām kļuvuši nešķirami. Protams, bija jāatvēl laiks arī visam pārējam. Es nedrīkstēju aizmirst par Emīliju, kura pēdējā laikā bija nedaudz atstumta no mums. Es ļot cerēju, ka drīz arī viņa atradīs puisi, tad viņai nebūtu tik skumji noskatīties uz mani un Danielu. Arī mammai vajadzēja palīdzēt un nedrīkstēju viņai pagriezt muguru, lai kā arī dažbrīd to būtu gribējies.
Mēs kopā ar Danielu pat aizbraucām pie maniem vecvecākiem laukos. Atceros, ka vienai man tur nepatika, bija garlaicīgi, neinteresanti, tajā laikā mani nomāca domas un skumjas par Danielu. Bet šoreiz viss bija citādāk. Mēs ar Danielu gandrīz vienmēr spējām atrast kādu nodarbi. Daudz palīdzējām vecmamammai, kas man sagādāja diezgan lielu prieku, jo varēju palīdzēt un pavadīt laiku kopā ar Danielu. Vakaros gājām garās un romantiskās pastaigās pa mežu vai gar upi. Dažreiz mēs pat līdz vēlai naktij sēdējām pie upes un vērojām spožās zvaigznes. Mums pat nevajadzēja neko darīt vai runāt. Mums vienkārši vajadzēja būt blakus, otra apskāvienos un tas arī viss. Citreiz aizgājām pastaigāt ar omes suni. Gulējām pļavā, saulīte mūs sildīja un mums bija labi. Citreiz gulējām uz zemes un vērojām mākoņus kā bērni, bet tas bija tik mīļi un jauki. Kad sāka līt lietus, mēs skrējām ārā un lēcām peļķēs, arī tas mums sagādāja prieku. Mēs izbaudījām dzīvi laukos , prom no visiem.
Tā nu šī bija mana labākā vasara dzīvē, jo blakus bija superīgākais cilvēks.
Pienāca rudens, septembris un man bija jāsāk iet skolā. Turpināju mācības nu jau kā 10. klases skolniece. Tā kā Daniels bija pabeidzis skolu, viņš turpināja mācības augstskolā Rīgā. Tādā veidā mums sanāca satikties tikai brīvdienās. No sākuma tas bija ļoti grūti, bet ar laiku pieradām, jo katru dienu sarakstījāmies un sazvanījāmies. Tā nu pagāja tās garās stundas, dienas, nedēļas, mēneši skolā un bija pienākuši Ziemassvētki. Tos mēs pavadījām kopā, Daniela mājā. Mana mamma bija sadraudzējusies ar viņa ģimeni, tāpēc mēs visi šos svētkus svinējām kopā.
Pa vidu bija arī nelielas problēmas. Tas kaimiņš, kurš vasarā ievācās dzīvot otrā ielas pusē arī mācījās manā skolā. Un es viņam biju iepatikusies. Jutos kā ellē, bija grūti domāt par mācībām, kad zini, ka starpbrīdī viņš atkal uzmāksies. Es viņam neskaitāmas reizes teicu, ka man ir puisis, kuru es mīlu, un ka viņš man ir vienladzīgs. Ja man nebūtu Daniels, iespējams, ka arī man viņš patiktu, jo bija diezgan izskatīgs. Bet viņš nezin kāpēc nespēja pieņemt to, ka man ir vienalga par viņu. Tad kādā reizē Daniels viņam paskaidroja, ka tā nevajag darīt. Atceros to teikumu, ko Daniels teica:
-Annija ir tikai MANA meitene un es viņu mīlu, tā kā liec viņu mierā, ja negribi nepatikšanas.
Man bija bail, ka tas nebeigsies ar vienkāršu izrunāšanos, bet viss notika pavisam mierīgi. Tajā brīdī man bija prieks, ka man ir tik lielsks puisis, kas mani tā aizstāv. Man liekas, ka mūsdienās tādi puiši ir diezgan reti sastopami. Pēc tam trakais un dīvainais kaimiņš man vairs neuzmmācās. Nu nebija arī tā, ka mēs viens otru ignorējām. Mēs pēc tam izrunājāmies un palikām vienkārši kaimiņi. Vismaz satiekoties sasveicinājāmies un neizturējāmies kā svešinieki vai ienaidnieki.
Tā pagāja ziema, pavasaris un sākās vasara. Nākamās vasaras sākumā arī Emīlija atrada sev puisi. Es par to biju ļoti priecīga. Beidzot mēs visi bijām priecīgi. Diezgan daudz laika kopā pavadījām mēs četri- es, Daniels, Emīlija un viņas puisis Andris.
Man ir pasaulē labākā mamma, kura vienmēr palīdzēs un atbalstīs mani. Vecvecāki, kuri priecājas par to, ka ar Danielu apciemojam viņus katru vasaru. Draudzene, kura ir laimīga kopā ar savu puisi un man ir ļoti liels prieks par viņiem. Mana puiša ģimene, kura vienmēr ir laipna, atbalsta mūsu attiecības un uztver mani kā savu bērnu. Es esmu ļoti laimīga, jo man blakus ir vislabākais puisis pasaulē, kuru es neizsakāmi mīlu. Un mans puisis, kurš mīl mani.
Pirmā mīlestība ir stiprākā.
Nezinu vai kādam tas interesēs, bet nedaudz izteikšos par šo stāstiņu.
Ļoti daudz cilvēku rakstīja savus stāstiņus un tas pamudināja rakstīt arī man. Lasot citu cilvēku stāstiņus, man galvā radās dažādas ainas, situācijas, līdz beidzot izdomāju, ka arī man jāpamēģina. No sākuma bija bail no tā, ka nevienam nepatiks. Bet tad es izdomāju, ka ja arī nevienam nepatiks, es to izdarīšu priekš sevis. Es zināju, ka man noteikti patiks domāt un rakstīt stāstiņu. Un kad sāku, tad aizgāja. Bija ļoti interesanti ko tādu darīt. Bija brīži, kad darīju ko citu un ienāca prātā kāda doma, ideja un tad skrēju pie datora un uztakstīju to, kas bija iešāvies prātā. Pati izdzīvoju visu šo stāstiņu tā, it kā tas viss patiešām notiktu ar mani. Tagad sanāca vairāk kā mēnesi gara pauze, jo sanāca tādas situācija, ka domas nemaz nebija pie stāstiņa. Bet tagad atkal iedomājos un pabeidzu rakstīt. Man bija ļoti interesanti rakstīt šo stāstiņu un ceru, ka jums bija interesanti lasīt.
