Teicu, ka ielikšu vakarpusē, bet ieliku jau tagad. Iespējams, ka vakarā būs vēl kāda daļa.
-Čau. Es tikko atbraucu mājās.
-Hey, tik ātri? – Daniels izbrīnīts jautāja.
-Jā, tur nebija diez ko interesanti.
-Tā varētu būt. Nu tad tu piekrīti šovakar satikties?
-Laikam jau jāaa. – es diezgan gari novilku.
-Tas ir labi. Tad astoņos būšu pie tevis. Drīkstu lūgt, lai tu uzvelc svārkus?
-Haha, protams.
Man priekšā bija vēl visa diena. Es domāju, ka vajadzētu uzvilkt kaut ko skaistu, bet pēc skapja kārtošanas ar Emīliju vairs nebija palikušas diez ko daudz drēbes. Un visas vecās mamma atdeva labdarībai. Patiesībā nekad nebiju aizrāvusies ar kleitām un svārkiem. Es labāk jūtos biksēs vai šortos. Es atcerējos, ka Emīlijai ir ļoti skaistas drēbes, kuras man ļoti patīk.
Es aizgāju pie viņas un prasīju, lai viņa man tās iedod. No sākuma Emīlija nesparata par kurām drēbēm es runāju, tāpēc mēs pārskatījām visas viņas drēbes, kuras viņai bija saliktas divos skapjos, nevis kā man- vienā. Tas aizņēma diezgan ilgu laiku, bet beigās atradu to, ko gribēju. Paņēmu parastus melnus svārkus un violetu krekliņu. Emīlija jautāja :
-Kāpēc tu gribi vilkt tik svinīgas drēbes?
-Tu domā, ka ir pārāk svinīgi? Daniels teica, lai uzvelku svārkus.
-Ak, pareizi, tavus vienīgos svarkus taču izmetām ārā . – viņa pateica un sāka smieties, es viņu pabakstīju ar elkoni.
Tad es gāju mājās. Izmazgāju matus un gāju tos žāvēt saulītē. Es paņēmu telefonu, austiņas un gāju gulēt šūpuļtīklā, kurš atradās mūsu dārzā. Kā vienmēr, klausījos mūziku un daudz ko pārdomāju. Es pat nezinu, vai vispār kaut kas sanāks. Es gribu parunāties ar Danielu un saprast visu.
Vakarā uzvilku melnos svārkus un krekliņu. Jutos diezgan dīvaini ar svārkiem, bet nu ja jau viņš tā gribēja... Nedaudz iztaisnoju matus un aizgāju pie mammas. Mēs parunājām vēlreiz par manu izvēli iet kaut kur ar Danielu.
Pēc brīža pie mūsu mājas piebrauca melna mašīna. Mani tracina, ja pie mūsu mājām apstājas visādi un tad runā pa telefonu vai ko citu dara. Man zvanīja Daniels un teica, lai eju ārā. Izgāju un ieraudzīju, ka viņš sēž mašīnā pie stūres. Biju pilnīgā šokā un iekāpu mašīnā. Jautāju:
-Kur tu dabūji mašīnu?
-Tā ir mammas draugam. Skaista vai ne?
-Jā. Nekad nebūtu iedomājusies ko tādu.
Daniels tikai pasmaidīja. Es viņam jautāju:
-Un kur mēs brauksim?
-Vēl nezinu, jāizdomā.
Mēs braukājām pa visādām ieliņām. Mēs īpaši daudz nerunājām. Tad viņš aizbrauca līdz kalniņam, kurā sēdējām tajā jaukajā vakarā. Viņš mani atkal paņēma pie rokas un mēs kāpām augšā. Iedomājos, ka viss notiek gandrīz tā pat kā pirmajā reizē. Kad bijām uzkāpuši viņš paskatījās uz mani un teica, ka es skaisti izksatoties svārkos un man tādai vajadzētu biežāk staigāt. Pie sevis nodomāju, ka tāda nestaigāšu, lai arī kā viņš gribētu. Viņš jautāja:
-Tad tu neesi dusmīga uz mani?
-Nezinu.
-Nu kā tu vari nezināt? Pasaki.
-Nu laikam jau nē.
-Tas ir jauki.
Viņš to pateica, pievilka mani tuvāk un gribēja noskūpstīt, bet es viņu nedaudz atgrūdu.
