Pēc sarunas ar Emīliju visu vēlreiz pārdomāju, saņēmos un aizrakstīju Danielam sms, kurā jautāju, ko viņš vakar gribēja, kad zvanīja. Viņš uzreiz atzvanīja atpakaļ un teica:
-Čau. Es gribēju tev pateikt, ka es nebraucu nekur.
-Kā nebrauc?
-Nu mēs nepārvācamies. Mēs dzīvosim te pat.
-Kāpēc?
-Es pierunāju mammu, lai mēs nepārvāktos un viņas draugs dzīvos pie mums.
-Nu skaidrs. Un kāds man ar to sakars?
-Es to darīju tevis dēļ. Gribēju tev jautāt, vai tu tiešām, tiešām nevēlies ar mani vairs satikties?
Es nedaudz padomāju un atteicu:
-Nezinu.
-Kā būtu, ja mēs šovakar satiktos, ja tu esi ar mieru?
-Diemžēl nesanāks, esmu laukos pie vecvecākiem. Kad būšu atpakaļ, došu ziņu.
-Tas nozīmē, ka tu tomēr piekrīti?
-Iespējams. – teicu un smaidīju. Labi, ka viņš to neredzēja.
-Jauki, atā.
-Atā.
Tagad sāku domāt, ka varbūt pat negribu šeit palikt veselu nedēļu. Piezvanīju Emīlijai un izstāstīju par Danielu. Viņa bija priecīga un patiesībā arī es jutos laimīga.
Vakarpusē aizgāju līdz upei, kura atradās tur pat netālu. Tur bija klusi un mierīgi. Apsēdos uz laipiņas, ieliku kājas ūdenī un vēroju dabu. Es vēlreiz kārtīgi pārdomāju, vai tiešām gribu visu atsākt ar Danielu. Nolēmu, ka tomēr vajadzētu pamēģināt. Domāju par to, vai tiešām manis dēļ viņš centās atrunāt mammu no pārvākšanās. Tas likās neticami, bet varbūt viņš tiešām mani tik ļoti mīl. Man bija pēc iespējas ātrāk jātiek atpakaļ uz pilsētu, bet negribēju aizvainot vecvecākus, pasakot, ka tik ātri jau braukšu mājās.
Šajos laukos bija burvīga daba, kuru centos izbaudīt katrā brīvajā mirklī. Gāju uz māju ļoti lēni un vēroju dabu. Aizgāju mājās un opis man prasīja:
-Cik tālu tad biji?
-Līdz upei. Tur ir ļoti skaisti.
-Jā, tur tiešām ir brīnumjauki. Mēs ar Sarmīti arī tur dažreiz aizejam. Daba ir brīnišķīga.
Man sāka gribēties ēst un mēs sākām vakariņot. Negribēju vakarā daudz ēst, bet vecvecāki tikai mani cienāja ar visādiem gardumiem. Es domāju, ka man viņiem ir jāpasaka tas, ka gribu braukt prom.
-Klau, omīt, vai tu nedusmotos, ja es rīt brauktu prom?
-Bet tu jau tikko tikai atbrauci. Kāpēc tad uzreiz jau prom?
-Nu tā ir sanācis, ka man atkal jābūt pilsētā. Man jāpalīdz Emīlijai. – izdomāju, ka labāk samelošu.
-Nu ar varu jau es tevi nenoturēšu, bet žēl, ka tik ātri jau brauksi mājās.
-Es jau labprāt paliktu ilgāk, bet man jābrauc atpakaļ.
Vakarā aizgāju uz mežu pastaigāties ar omes suni. Viņš jau diez ko bieži netiek pastaigāties, jo vecvecākiem grūti ar viņu tikt galā. Mēs jauki izskrējāmies un spēlējāmies. Pēc šīs jaukās vakara pastaigas devos atpakaļ.
Sāku likt visas drēbes un citas lietas atpakaļ somā. Biju domājusi, ka šeit uzturēšos vairākas dienas, bet sanāca tikai divas. Kad visu biju salikusi, devos gulēt.
Nākamajā rītā bija dīvainas izjūtas. It kā gribējās vēl palikt pie vecvecākiem, bet gribējās arī pie Daniela. Man likās, ka tajā brīdī Daniels bija svarīgāks. Šajā rītā arī pateicu mammai, ka braukšu mājās un viņa bija izbrīnīta. Paņēmu savas mantas, vēl pēdējo reizīti apskatīju istabu un kāpu pa vecajām kāpnēm uz pirmo stāvu. Es paēdu brokastis un atvadījos. Ome atkal man teica, lai atbraucu biežāk un uz ilgāku laiku. Opis teica, ka esmu par maz ciemojusies. Es jau to zināju, bet gribēju satikt Danielu.
Kad atbraucu mājās, mammai pirmais jautājums bija:
-Kāpēc tu tik ātri gribēji braukt mājās?
-Es daudz ko pārdomāju un sapratu, ka mēģināšu ar Danielu vēlreiz.
-Bet viņš taču rīt brauc prom.
-Nē, viņš nebrauc. Viņš esot manis dēļ pierunājis mammu nepārvākties. Viņš paliek šeit manis dēļ.
-Ak, meitiņ, man tāds prieks par tevi. Ja jau viņš tā, tad šī bija pareiza izvēle. – mamma pateica un samīļoja mani.
Aizgāju uz savu istabu, saliku drēbes skapī. Izdomāju, ka jāpiezvana Danielam.
