Daniels priecīgi teica:
-Čau!
-Čau. – es vienladzīgi atbildēju.
-Kāpēc tu neatbildi uz maniem zvaniem un īsziņām?
-Tāpēc, ka es negribu. Un kāpēc gan man būtu jāatbild? – es centos viņam tikt garām, bet viņš nelaida.
-Bet, Annij. Kā tu vari tā izturēties pēc visa, ko kopā esam piedzīvojuši. – viņš saķēra mani un nelaida vaļā.
-Tā ir pagātne, man tagad ir jauna dzīve.
-Ak, tad es tev nepatiku? Tik ātri jau esi aizmirsusi mani. – viņš teica jau nedaudz skumīgi.
-Nu ko tu runā? Tik un tā tu drīz brauksi prom. Lūdzu, ej prom. – es teicu, jo viņš visu laiku centās mani apstādināt, kad gāju.
-Es zinu, bet mēs taču sarunājām, ka pavadīsim pēdējās dienas kopā.
-Zinu, bet pēc tās nakts notikumiem es to vairs nevēlos.
-Tu esi dusmīga tikai dēļ tā, kas notika tajā vakarā?
-Daļēji jā. Bet tiešām- liec mani mierā, es vairs negribu ar tevi pavadīt tās pēdējās dienas. – es ļoti skarbi pateicu.
-Žēl, ka tā. – viņš pateica un pagāja man garām.
Atviegloti uzelpoju, ka viņš beidzot bija prom. Man bija tik labs garastāvoklis, bet tagad viņš visu sabojāja. Biju dusmīga un gāju uz mājām.
Kad aizgāju mājās, mamma redzēja, ka esmu nedaudz dusmīgāka un jautāja:
-Kas tev noticis?
-Nekas. Satiku Danielu.
Mamma piecēlās no krēsla un nāca pie manis:
-Nu nepārdzīvo. Ko tad viņš tev teica?
-To, ka grib ar mani kopā pavadīt šīs pēdējās dienas pirms aizbraukšanas.
-Un tu negribi?
-Nezinu. Es vairs neko nezinu.
-Bet padomā labi. Varbūt tomēr nevajag uz viņu tik ļoti dusmoties. Viņš taču nav vainīgs, ka mamma pārceļas. Viņš tur neko nevar darīt.
-Nezinu, es iešu gulēt.
-Arlabunakti.
-Arlabunakti.
Es apgūlos gultā un domāju par to, ko teica mamma. Varbūt tiešām es nepamatoti uz viņu dusmojos? Man taču viņš vēl aizvien patīk. Nezināju ko iesākt. Pēkšņi manai istabai pavērās durvis un mamma jautāja:
-Tu vēl neguli?
-Nē, kas ir?
-Es pajautāju omei par ciemošanos.
-Un ko viņa teica? – es piecēlos gultā sēdus un priecīgi jautāju.
-Viņa teica, ka jebkurā laikā tevi gaidīs.
-Mammu, es varu rīt pie viņas braukt?
-Kā tad tu paspēsi sakrāmēt mantas?
-Neuztarucies, gan jau paspēšu. Lūdzu.
-Nu labi, brauc rīt. Tikai tad neaizgulies.
-Labi.
Biju priecīga, ka jau tik drīz tikšu prom no šejienes. Man tiešām gribējās atpūsties no šī visa, kas pašlaik notiek.
Modinātājs zvanīja agri un man bija grūti piecelties. Es jau no paša rīta biju labā noskaņojumā, jo braukšu pie vecvecākiem. Nodomāju, ka nekad manī nav bijusi tik liela vēlme tur braukt. Pat nezinu kāpēc šobrīd par to tik ļoti priecājos.
Ātri centos saģērbties un sataisīties, lai varētu sākt kravāt mantas. Mamma teica, ka varēšu tur palikt cik ilgi gribēšu. Nodomāju, ka kādu nedēļu jau vajadzētu tur padzīvot. Liku lielā somā visādas drēbes. Pats galvenais, ko nedrīkstēja aizmirst, bija matu taisnotājs. Atkal jau es kā caca. Kad mantas bija saliktas, atvadījos no mammas un skrēju uz autobusu. Labi, ka tajā nebija daudz cilvēku. Es nevaru ciest pārpildītus autobusus.
Brauciens nebija diez ko ilgs. Izkāpu no autobusa un devos uz vevecāku mājām. Tuvojoties tām, es redzēju jauko saimniecību. Tur bija māja, kūts, kurā bija dažas gotiņas un lieli dārzi. Manai omei ļoti patika nodarboties ar puķu audzēšanu. Viņai pieder visskaistākais dārzs, kādu vien zinu. Viņa, protams, audzēja arī dažādus dārzeņus, augļus, ogas.
Ieraudzījusi mani, vecmāmiņa Sarmīte nāca pie manis ar atplestām rokām. Viņa mani apķēra un viņai aiz muguras stāvēja mans opis. Es pasmaidīju, kaut gan tajā brīdī būtu gribējies raudāt, jo jutos kā mazs bērns, kuru atkal cenšas nospiest ar savu ciešo apskaušanos.
