Kad bijām beigušas tīrīt māju, sākām domāt, ko lai dara tālāk. Es ierosināju, ka viņa man varētu palīdzēt izvēlēties, ko rīt vilkt mugurā. Mēs aizgājām uz manu istabu. Man bija liels, liels skapis ar daudz drēbēm, kuras tajā krājās jau daudzus gadus. Mēs sākām meklēt kādas normālas drēbes un tas viss pārvērtās par mana skapja kārtošanu. Es uzlaikoju visas drēbes. Sapratu, ka daudzas no tām neesmu vilkusi jau ilgu laiku un vairs nevilkšu. Tā kā mums abām ir viens izmērs, tad Emīlija paņēma dažas manas drēbes, kuras viņai patika. Pēc skapja kārtošanas, tas palika tukšs, taču visa mana gulta bija pilna ar drēbēm, kuras ir par mazu vai nepatīk. Emīlija paskatījās uz drēbju kaudzi un teica:
-Man liekas, ka mums kādu dienu vajadzētu aizbraukt iepirkties.
-Jā, tas tiešām noderētu. – pateicu un sāku krāmēt drēbes maisos.
Vēlāk Emīlijai bija jāiet mājās, bet man īsti nebija ko darīt, jo mamma vēl nebija mājās. Tajā brīdī es iedomājos, ka būtu tik jauki, ja man blakus būtu Daniels. Bet ātri centos to domu izmest no prāta. Es gribēju viņu aizmirst un man tas ir jāizdara.
Iedomājos, ka katru gadu vasarā mani vecvecāki aicina dzīvot uz laukiem. Pēdējos gados gan to nedarīju, jo man labāk patika dzīvot pilsētā, viss ir blakus, ir Emīlija un mīļās mājas. Bet tajā brīdī iedomājos, ka es gribētu aizbraukt un padzīvot pie viņiem. Nolēmu, ka tas būs jāpasaka mammai.
Kad mamma ļoti vēlu pārradās mājās, es viņai biju uztaisījusi vakariņas. Mēs ēdām un mamma stāstīja par to, kā gājis darbā. Pastāstīja sīkāk par ciemiņiem rīt. Pēc tam es viņai jautāju:
-Klau, kā būtu, ja es šovasar aizbrauktu pie omes un opja?
-Tu ko? Tu taču nekad neesi gribējusi tur braukt? Kas tad tie par brīnumiem?
-Zinu, bet es tā izdomāju, ka ilgi tur neesmu bijusi un šodien saligojos pēc laukiem un dabas. Tad es varētu braukt?
-Protams, tikai parunāsim ar vecvecākiem.
Tad mēs devāmies gulēt.
Mamma mani no agri rīta pamodināja un teica, ka man jāceļas. Biju galīgi neizgulējusies, bet sapratu, ka tas ir jādara. Šodien taču brauc ciemiņi. Tā ir mana māsīca, kura dzīvo Anglijā un jau vairākus gadus neesam tikušās. Man īpaši nepatīk šādi lielie radu apciemojumi, bet no tā jau nevar izbēgt.
Man bija jāaizbrauc mammai līdzi uz veikalu un jāpalīdz nopirkt visi nepieciešamie produkti, lai mamma šodien varētu gatavot visādus gardumus priekš ciemiņiem. Tā kā nebija daudz laika, skrējām pa veikalu un haotiski meklējām visu nepieciešamo. Beigās no veikala iznācām ar lieliem maisiem.
Kad bijām mājās, man bija jāpalīdz mammai virtuvē, lai viss ietu ātrāk uz priekšu. Vairākas stundas rosījāmies pa virtuvi. Man likās, ka ēdiena bija par daudz, bet mammai vienmēr ir gribējies daudz gatavot, kad kāds brauc ciemos. Tikko kā bijām beigušas gatavot, pie durvīm kāds zvanīja. Aizgāju atvērt, bet es biju ļoti izbrīnīta, ka tie nebija ilgi gaidītie ciemiņi.
