Šajā vakarā es ļoti daudz ko pārdomāju un sapratu. Es sapratu, ka jācenšas izmest no prāta Danielu. Viņš rīkojās šausmīgi, bet nevajag uz viņu dusmoties. Es pati vien biju vainīga, varēju taču saprast, ka mēs visu mūžu nestaigāsim rociņās sadevušies. Jā, laikam tiešām esmu par jaunu kam tādam. Bet varbūt vienkārši esmu pārāk bailīga? Jā, tā varētu būt. Es brīnos, ka vispār varēju atvērties viņam. Parasti esmu pārāk kautrīga, lai ar kādu runātu pavisam atklāti un varbūt pat lai vispār runātu. Viņš bija viens no retajiem cilvēkiem, ar kuriem varēju justies brīvi, runāt brīvi, priecāties un neuztrakuties. Varbūt tieši tāpēc viņš bija tik ļoti nozīmīgs man. Bet es saprotu, ka drīz man paliks vieglāk, jo viņš aizbrauks no šīs pilsētas. Tad es viņu vairs nekad neredzēšu, mēs nekad vairs nerunāsim, varbūt pat aizmirsīšu viņu. Nē, tas liekas diezgan skumji, ka mēs nekad vairs neredzēsim viens otru, nekad nerunāsim, nesmiesimies, nestaigāsim sadevušies rokās, nebūsim laimīgi abi kopā. Ak, tas liekas tik dīvaini. Bet varbūt tāpēc, ka viss notika tik strauji un negaidīti. Pirms pāris dienām neko tādu nebūtu varējusi iedomāties. Bet es saprotu, ka man viņu vajadzētu aizmirst un sākt jaunu dzīvi. Tieši tā- jaunu dzīvi! Man vajadzētu mainīties. Es sev esmu jau apnikusi ar bailīgumu, kautrīgumu, nemainīgumu. Gribētos izdarīt kaut ko pavisam savādāku, negaidītu, neierastu, pat traku. Es sapratu to, ka gribu kaut ko savā dzīvē izmainīt. Bet ko teiks mana ģimene, draudzene un visi pārējie? Bet kāda gan atšķirība tam, ko viņi teiks. Man taču ir vienalga. Tā pat kā Danielam bija vienalga, ko par viņu domā pārējie, tāpat arī es centīšos darīt. Nezinu, vai man tas varētu izdoties, bet man jāmēģina. Un es vairs nedrīkstu baidīties. Man ir vajadzīgs mērķis un uz to jātiecas. Ir jāsāk dzīvot pilnvērtīgi.
Bija jau pusnakts, kad man sāka nākt miegs. Biju arī apēdusi visus čipšus, tā kā varēju doties gulēt. Varbūt šis vakars vienatnē man nāca par labu, jo sakārtoju domas. Nonācu pie slēdziena, ka jāaizmirst Daniels un jāsāk jauna dzīve. Un tad es aizmigu.
Es pamodos no tā, ka mizlīgas lietus lāses sitās manā logā. Ārā kārtīgi lija lietus. Citas reizes, ieraugot lietainu rītu, manā sejā būtu grūti ieraudzīt smaidu, bet šorīt bija savādāk. Es redzēju, ka ārā ir slikts laiks, bet man bija vienalga. Es izdomāju, ka varēšu padarīt kaut ko iekšā. Pavārtījos vēl nedaudz pa gultu, jo redzēju, ka pulkstens ir tik daudz, ka mamma ir darbā, bet vēl varu pagulēt. Patiesībā jau es varēju gulēt kaut visu dienu, mamma nav mājās, nekas nav jādara, ir brīvlaiks. Neizkāpusi no gultas, es paņēmu savu portatīvo datoru un nedaudz palasīju jaunākās ziņas. Un atkal jau tur bija rakstīts par negatīvām lietām. Nē, tas nedrīkstēja sabojāt manu labo garastāvokli, tāpēc izslēdzu datoru.
Pēc kāda laiciņa piecēlos un paēdu brokastis. Sapratu, ka šī būs kārtējā diena, kad īsti nebūs ko darīt. Bet es gribēju ticēt, ka šai dienai ir jābūt labai.
Bija jau pusdienlaiks, man piezvanīja mamma. Biju pārsteigta, jo parasti viņa pa dienu nezvana.
-Sveika, meitiņ. Man šodien sanāks nedaudz aizkavēties darbā un būšu mājās ļoti vēlu. Varbūt tu varētu nomazgāt traukus, izmazgāt grīdas, noslaucīt putekļus un vispār sakopt māju?
-Jā, varētu gan, man šodien nekas nebija paredzēts. Bet kāpēc tāda liela tīrīšana?
-Rīt ciemos brauks radinieki no Anglijas.
-Oho! Es nemaz nezināju. Labi, centīšos satīrīt māju.
Īpaši jau negribējās, bet kas jādara, tas jādara. Sāku mazgāt traukus. Tas bija ķēpīgs pasākums, kas ievilkās diezgan ilgi. Šodien kaut kā galīgs slinkums bija mani pārņēmis.
Tā kā vienu brīdi likās, ka mājā ir traki klusi, tad ieslēdzu mūziku un turpināju tīrīt māju. Arī tā man likās diezgan garlaicīgi. Piezvanīju Emīlijai un jautāju, vai viņa negrib pie manis atnākt. Pēc neilga laika viņa jau bija klāt. Emīlija skatījās televizoru, es slaucīju grīdu un tīrīju putekļus no plauktiem un skapjiem. Emīlija prasīja:
-Kam par godu tad tāda rosība un tīrīšana?
-Mūsu radinieki rīt brauks no Anglijas. Galvenais, ka es to tikai šorīt uzzināju.
-Tad jau tev jāpasteidzas. – Emīlija pasmējās, piecēlās un nāca uz manu pusi. Viņa gribēja man palīdzēt, lai mēs ātrāk visu sakoptu. Mēs izslēdzām televizoru, ieslēdzām radio. Un sākām lielo tīrīšanu. Mēs dziedājām līdzi dziesmām, ākstījāmies un smējāmies. Es nodomāju, cik labi, ka ir tik forša draudzene, kura palīdz man uzkopt māju un tas pārvēršas tīri interesantā izpriecā.
