Kalēja murgs.
Vienkārš jaunietis vārdā Mārtiņš mācijās parastā skolā-Rīgas Amatniecības vidusskolā, kā jau katrs tās audzēknis. Mācijās viņš metālmākslas nodaļā un viņam ļoti patika kalt. Viņš nebija ne izcils skolēns, ne arīpats sliktākais. Viņš bija diezgan nepamanāms, bet viņam tas neinteresēja. Pēkšņi viņam kautkas notika, bet neviens to nenojauta.
Viņš kādā kalšanas stundā sāka gatavot zobenu. Zobenu gatavoja vairākas nedēļas un tas bija diezgan liels un izturīgs. Viņš strādājot pie kāda cita darba nogura un gāja atpūsties. Pēc šī brīža Mārtiņš vairāk neko neatcerās. Nesen skolā uzstādītās kameras fiksēja viņa darbības un tā radās šis stāsts. Mārtiņš ar savu zobenu staigādams nobloķēja visas izejas un devās uz halli. Nezinot Mārtiņam galvā kautkas sagājis greizi viņu pat neivēroja. Mārtiņaš piegājis pie stundu saraksta pacēla savu zobenu. Zobens bija apmēram metru un septiņdesmit centimetrus garš un labi noasināts, tik labi ka pirkstus var sagriezt knapi pieskaroties. Pēkšņi viņš triec zobenu kādam skolēnam mugurā. Šis skolēns skatijās stundu sarakstā un pēkšņi ar zobenu caur viņa ribām izlidoja cauri stikliam un ietriecās sienā. Viss saraksts tika nošķiests ar asinīm. Visi, mutes atpletuši, brīnijās, līdz nabaga puika izdvesa savus pēdējās skaņas. Visi sāka skriet uz izejām, bet tik līdz pirmais skolēns sasniedza tuvāko izeju, viņš iepiņķerējās dzeloņdrātīs un sāka asiņot. Pie katras izejas ir dažādi slazdi, kuri var nogalināt cilvēkus lēni un mokoši vai arī diezgan ātri. Viņš lēnu un bez emocijām sāka nogalināt skolēnus citu pēc cita. Vairākus skolēnus pārcirzdams uz pusēm tuvojās citiem skolēniem. Skolēni, kuri bēgot sabradāja skolēnus, kuri bija pakrituši. Vairākiem kritušajiem galvas tikasalauztas un vairākiem kājas salauztas tik traki ka nebija iespējams pakustēties. Skolēnu palika aizvien mazāk un mazāk, bet Mārtiņš vēl aizvien neizrādija nevienu emociju. Viņa seju varējaknapi saskatīt, jo viņa augums, seja un mati visi bija notraipīti ar asinīm. Viņš devās tālāk meklēt vēl kādu dzīvo, bet tagad viņi ir palikuši mazāk un viņus ir grūtāk atrast. Meklējot pa kabinetiem viņš atrada vēl dažus skolēnus, kurus viņš nežēloja tik un tā. Pēkšņi, kad viņam likās, ka visi ir beigti un ieskatijās kamerās, apsargs sastindzis skatijās Mārtiņa acīs līdz viņam no muguras cauri viņa galvaiizdūrās Mārtiņa zobens. Pēkšņi Mārtiņšpamodās ar zobenu rokās un pārbijās. Viņš zobenu izmeta un skrēja uz halli, bet tur viņš ieraudzija asinis un gāja atpakaļ uz telpu un izdarija pašņāvību pakaroties sko0las darbnīcā. Viņš uztaisija pašnāvību ar domu, ka ir nogalinājis visus skolēnus un karājās pie griestiem ilgi un laimīgi. THE END.
