local-stats-pixel

Pieskāriens (17)2

 52  0

Kad visi dokumenti saistībā ar manis izrakstīšanu no slimnīcas bija sakārtoti tie tika man atdoti un es varēju doties uz mājām. Dāvis man palīdzēja sakārtot manas mantas, kuras pats bija sagādājis un ielika man tās klēpī, kamēr pats stūma ratiņus, kuros es sēdēju. Pašai iet bija ļoti grūti, ņemot vērā neskaitāmās traumas pēc saņemtajiem sitieniem.

Apstājāmies pie melnas audi markas automašīnas. Dāvis vispirms atvēra blakussēdētāja durvis un palīdzēja man iekārtoties priekšējā sēdeklī. Kad es jutos pietiekami ērti, lai aizvadītu ceļu līdz mājām, puisis apsēdās šofera vietā un lēnām devāmies ārā no slimnīcas teritorijas.

- Paldies, ka nogādā mani mājās. – no sirds viņam pateicos. – Citādāk man nāktos izmantot sabiedrisko transportu, kas manā stāvoklī būtu visai sarežģīti.

- Tas ir pats par sevi saprotams, mīļā. – ar patiesām rūpēm balsī atteica puisis. – Vai tev nevajag aizbraukt vēl kaut kur pirms dodamies uz mājām? – Dāvis painteresējās.

- Ko tu ar to domā? – vēlējos saprast, tāpēc jautāju tieši.

- Es vienkārši uzskatu, ka Kaspars ir pelnījis sodu par to, ko tev nodarīja. Tas nav normāli, ka tiek pielietota vardarbība pret vājāku cilvēku. – viņš paskaidroja.

- Es tev piekrītu, bet… - iepauzēju, jo nezināju ko sacīt tālāk. Es nespēju paciest to domu, ka tas nelietis mani atkal ir izmantojis kā tādu lupatu lelli, taču tajā pašā laikā man bija bail doties uz policiju, lai ziņotu par notikušo. – Tas viss ir tik sarežģīti, ka es nezinu vai es vēlot tajā visā iesaistīt vēl kādu. Man pašai jābūt piesardzīgākai.

- Ko tu runā, Marta? Ņemot vērā notikušo, es ticu, ka šī nav bijusi pirmā reize, kad Kaspars ir pacēlis pret tevi vai kādu citu meiteni roku. Nedrīkst pieļaut ko, ka tas kādreiz vēl atkārtotos. Vai tiešām tu gribi dzīvot mūžīgās bailēs? – Dāvja balsī bija jūtamas dusmas. Laikam šis atgadījums bija stipri iedragājis viņa apziņu un domas par savu draugu.

- Tu nesaproti. Tu pat nevari iedomāties cik grūti ir kādam stāstīt par to, ka esi bijusi tik vāja. Ka neesi spējusi sevi pasargāt. Ka esi bijusi tāda muļķe, ka esi kaut ko tādu pieļaut. – ar izmisumu balsī un asarām ritot pāri vaigiem centos pārliecināt Dāvi, ka došanās uz policiju nav tas ko es vēlos.

- Marta, paklau! Tev ir jāsaņemas un jāpieliek punkts šim farsam. Un nebaidies, es būšu tev līdzās un atbalstīšu tevi, lai arī cik grūti tev klātos.

- Paldies tev, Dāvi, bet priekš kam tev vajadzīgas tādas klapatas? Kam tev rūpēties par cilvēku, kuru tu pat tā īsti nepazīsti?

- Es tevi mīlu, Marta! – jau atkal viņš izteica šos vārdus. – Lai arī mēs esam pazīstami tik īsu laika sprīdi, mana sirds saka, ka tu esi tā, kuru esmu šo visu laiku meklējis. – šie vārdi mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem, tomēr es tam nespēju noticēt. Sirds krūtīs sāpēja un alka pēc mīlestības, taču prāts pretojās. – Esam klāt. – Dāvis paziņoja. Pagriezu galvu uz ietves pusi pie kuras bijām piestājuši un sapratu, ka puisis neliksies mierā.

- Bet es negribu, es nevaru.. – manī parādījās neapturams satraukums un bailes. – Es nespēšu neko pateikt. – nu jau visa trīcēju.

- Ja nerunāsi tu, to darīšu es. – Dāvis paziņoja un izkāpa no mašīnas, lai pēc tam palīdzētu man piespiedu kārtā iekļūt policijas iecirknī.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pieskariens-18/715807

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Kad bus nākamā?:))

 0  0 atbildēt