Atsaucoties uz konkursu, vēlējos padalīties arī ar savu radošumu. Nepretendēju uz balvu, vienkārši vēlējos izteikties un pateikt kaut ko brīnišķīgu pasaulē jaukākajam cilvēciņam, skaistākajai meitenei, kura teorētiski šo dzejoli varētu izlasīt, varētu, arī šajā vietnē neienākt un to nepamanīt... Lai nu kā arī būtu - dzejolis ir veltījums viņai! Ja jau lasīs, tad sapratīs, par ko iet runa. :) Un galu galā, pasaulē ir tik daudz meiteņu, kāpēc lai neļautu arī tām to lasīt! :) ;)
Vispirms bija doma sūtīt konkursa organizētājiem, bet pēc veiksmīgas dzejoļa uzrakstīšanas sapratu, ka to tāpat var ielikt šeit, jo ne jau balvas ir svarīgākais... :)
_____________________________________________________
PIENENES SKAISTĀM ACTIŅĀM...
Cik bezgalīgi laimīgs gan es būtu,
Kā vēlētos, lai Tu to šodien dzirdi!
Lūk, vārdos izteikt centīšos, ko jūtu,
Un turēšu ar abām rokām sirdi.
**********
Lai neizlec tā ārā, kad ir prieks,
Kas radās tajā zelta rudens dienā...
Tad - izmērcēja līdz pat sirdij, lūk, šis nieks:
Tas brīnumjaukais, neparastais smaids.
**********
Un actiņas, kas pārsteidzoši mirdz,
Kā strautiņš mazs, kas pāri gravai krīt.
Tās skatīdamās manī klusu irdz.
Vai simtiem gadu varētu tās raudzīt!
**********
Kaut kilometriem tālu šovakar es esmu,
Pat šeit var sajust Tavu liego dvesmu,
Kas tajā ziemas vakarā kā sapnis,
Tev atvadoties palika uz manis.
**********
Un atkal nāks tas pavasar’s, kā pērnogad’,
Kad tevi tikai lūkoju no malas.
Tā draudzība, kas veidojās vēl tad,
Bet tagad nosviedusi ir uz neapdzīvotas salas.
**********
Tai salā vēlētos es klāt vēl tikai tevi...
Un pietiktu ar zāles apaugušu zemi,
Lai varētu Tev viens tāds draugs kā es.
No zemes plūkt un dāvāt zelta pienenes.
