Pienenes (8)2

Īsti sarunas mums nevedās. Atņēmām viens otram “Labrīt” un sēdāmies pie galda, kur arī īsti nevarējām uzsākt sarunu. Pie sevis klusi iesmēju, ka noteikti esam introverti cilvēki. Nogrozīju galvu un iekodos siltajā vafelē, kas lika garšas kārpiņām iedegties svētlaimē. Šķita, ka neko garšīgāku es neesmu ēdusi. Pacēlu skatienu un ievēroju, ka Miks uz mani skatās, ar iešķību smaidu. Pacēlu uzaci, neizpratnē, mēmā jautājumā.

-Tu neesi uzvilkusi apakšveļu,- puisis nokomentēja un es piesarku.- Vai tu to dari speciāli?

-M-m,- es ar pilnu muti noteicu un sakrustoju kājas zem galda. Iztukšojusi muti, jautāju,- Kā tu zini?

-Man nokrita dakšiņa,- puisis atteica, aizvien ar smaidu lūpās,- Pieliecos un nejauši pamanīju.

Es aizrijos. Sāku klepot un smieties, un smaids no Mika sejas pazuda. Uzsitu sev pa krūtīm un beidzot klepus aptrūkās. Mēs abi sasmaidījāmies un atkal atsākām ēst. Es klusi nolamājos. Tas taču nebija nekas tāds. Viņš bija tiešs vīrietis, tas nu jāatzīst.

-Un tu vari pastaigāt,- puisis daļēji neapmierināti sacīja. Pacēlu skatienu, atkal neizpratnē,- Tad jau neesmu bijis gana labs..- viņš sapņaini noteica. Es nogrozīju galvu un ieliku vēl vienu kumosu mutē. Kā man patika šis rīts. Un Mika tiešums savā ziņā lika viņam būt vēl pievilcīgākam, kā man šķita.

-Tad jau labi, ka mums šodien ir brīvdiena,- es komentēju, dalīdama vafeli pa gabaliņiem,- Varēsim pārbaudīt tavas spējas, prasmes un iemaņas,-

Miks pārliecās pāri manam mazajam virtuves galdam un atbalstīja rokas pret galdu, stingri noturot skatienu pie manis.- Agnese, nekaitini mani.-

Es pavīpsnāju,- Un, ja tas ir mans mērķis?- es izaicināju. Miks piešķieba galvu, tāpat, kā to pirms mirkļa darīju es.- Man šodien ir brīvdiena, ja neesi aizmirsis.

-Man arī,-

-Kāda sakritība,- es kacināju un atkal sakrustoju kājas. Krūtīs kūļājās iekāre. Pavēdere patīkami kņudēja, atceroties vakardien piedzīvoto. Kā gan pēkšņi mēs no klusuma nonācām pie šāda tipa sarunām. Un tik dabiski, organiski.. it kā tas būtu kā elpot.

Viņš mani satvēra aiz matiem un viegli pavilka galvu uz atpakaļ, viegli ar lūpām skarot manu ausi. Aizvēru acis un ievilku plaušās gaisu, kas šķita tagad nepieciešamāks, kā jebkad. Jutu vēnās mutuļojam uguni un iekāri. Viņa zobi nobrauca gar manas auss ļipiņu un es biju gatava. Klusi ievaidējos un pavēru acis, kur redzēju viņa seju- tikpat iekārdinātu un ieinteresētu, kā manu.

-Cik daudz knifiņu tu zini?- Miks vaicāja, skatoties uz manām lūpām,- Izņemt vaniļas seksu?

-Neko daudz,- es godīgi atteicu.- Un tu?

-Ir šis tas,- viņš tincināja. Es aizvēru acis un Miks ar pirkstiem pacēla manu seju uz augšu, lai viegli noskūpstītu manas lūpas.- Es nezinu, vai tev tas patiks.

-Kas tas ir?-

-Nu…- viņš teica,- Atceries, ko es tev teicu par staigāšanu? – viņš iespurdzās. Es pamāju ar galvu.- Pēc tā, tu vairs nespēsi pastaigāt,- viņš noteica un viņa roka ar maigu pieskārienu noslīdēja pāri manam kreklam, apstājās pie krūts, ko viegli samīļoja un tad zemāk…līdz krekla maliņai, kur viņa roka viegli paslīdēja zem krekla, pāri ikriem, līdz vietai, kas bija atklāta skatam. Es atmetu galvu un iekodu lūpā, lai apslāpētu vaidus.

-Cik tu esi gatava…- viņš sajūsmināti sacīja. Vīrietis sāka mani skūpstīt, piepeši izvilka plaukstu no manas krekla apakšas un uzcēla mani sev virsū,- Ejam, tagad.- viņš nokomandēja un ar plaukstām saspieda man dibenu.

Es apliku rokas ap vīrieša pleciem un kā mazs bērns piekļāvos viņa ķermenim. Pa ilgiem laikiem, es nejutos bezjēdzīga un bezvērtīga. Šī uzmanība lika justies vajadzīgai, saprastai. Kaifs, kas pārņēma ķermeni pēc pamatvajadzību apmierināšanas, līdzinājās narkotiku efektam. Nebija domu, nebija problēmu. Tikai labas emocijas, pozitivitāte.. vai maz bija kas labāks par šo?

***

Šoreiz tiešām es jutu sāpes muskuļos. Bet ne sliktas. Ceļi aizvien trīcēja, bet es jutos tik viegla, ka varētu aizlidot. Droši vien no malas izskatījos briesmīgi, tik izspūrusi un nosvīdusi, bet ja manam partnerim pret to nebija iebildumu, kāpēc man vajadzēja par to uztraukties? Manas lūpas bija karstas un pietūkušas, bet pat tas lika man justies neaprakstāmi skaistai un iekārojamai.

-Man tik ļoti patīk garas meitenes,- Miks sacīja, guļot man blakus,- Tās garās kājas..mmm..

-Man šķita, ka puišiem patīk tās mazās,- es atteicu,- Nu, tu jau zini, mana maziņā, mana princesīte..

Miks plati pasmaidīja.- Nezinu, kur tu tādus kreisos puišus atrodi.-

-Tu neesi kā citi,- es klusi sacīju,- Šķiet, ka visi tavi dzīves uzskati ir pretēji vispār pieņemtajiem,- es murmināju. Miks pamāja ar galvu. Es satvēru viņa roku un saviju mūsu pirkstus.- Man tev ir jautājums.. kā tu ar to sadzīvo? Ka citi varētu nesaprast..

-Viņi nedzīvo manu dzīvi,- Miks bez minstināšanās paskaidroja,- Kāpēc man jāuztraucas? Dievs man devis iespēju mīlēt jebko un iekārot jebko, ko es vēlos. Man patīk tas, ko es daru, kā es to daru. Nevienu manas izvēles diži neietekmē, tāpēc..- viņš paraustīja plecus,- Es nezinu. Man vienkārši vienmēr ir bijis vienalga.- viņš palūkojās uz mani,- Un tev? Tevi rūp, ko pateiks citi?

Es paraustīju plecus. Miks saviebās.- Es nezinu,- godīgi atbildēju, bet centos rūpīgi izvēlēties vārdus, lai neizklausītos pēc muļķes,- Daļēji es uztraucos, jo es gribu, kaut man būtu draugi. Draugi ir cilvēkiem, kas citiem patīk, saproti mani?

Miks pacietīgi klausījās.

-Nu..- es turpināju,- Es pēdējā laikā esmu to vien darījusi, kā strādājusi un dzīvojusi savā mazajā burbulītī. Es reizēm skatos uz jauniešiem, kas dodas uz ballītēm un staigā kopā.. man tā pietrūkst. Tāpēc es domāju, ka man ir jāpatīk cilvēkiem. Lai man būtu draugi un es varētu būt tādas, kā citi.-

Miks pagriezās uz sāna un noņēma man matus no sejas.- Agnes, draugi dzīvē nav vajadzīgi. Tici man.-

-Bet es tad nejustos vientuļi, saproti?-

-Nu es varu būt tavs draugs,- puisis ķircināja un viegli noskūpstīja man kaklu, liekot zosādai sacelties un pavēderei iekņudēties,- Ja tu vēlies..

-Mik..-

-Mmm..?- viņš vaidēja man pie kakla. Aizvēru acis un ļāvos pieskārieniem.- Tu negribi, lai esam draugi?

-Gribu,- atteicu un viegli pārvēlos viņam pāri, jātnieces pozā. Vīrieša acis iepletās pārsteigumā, bet rokas veikli apņēma manu vidukli. Es uzliku savas rokas uz viņējām un paliecos tuvāk viņa sejai. Jutu, kā izmainās viņa elpošanas ritms. Viņš bija satraukts un tas man lika sajusties…savādi. Triumfējoši.- Šoreiz vadīšu es,- es noteicu un paliecos tuvāk, lai viņu noskūpstītu.

Un tad es pavisam nejauši ieraudzīju viņa uzvārdu uz aproces, ko puisis nēsāja un daļa manis iedomājās, kā tas skanētu ar manu vārdu. Nē, Agnese Vitloka neskanēja gana labi. Atgriezos pie iesāktā un nolēmu parādīt, ka šo spēli varam spēlēt divi.