Pienenes (6)2

Es viņu kaitināju. Daudz biežāk ejot pie viņa uz virtuvi, grozot gurnus un viegli flirtējot. Izskatījās, ka arī Miks neiebilst un viņa glāsti ikreiz palika arvien bezkaunīgāki un vaļīgāki. Kaitināju apzināti, jo zināju, ko es gribu. Mana pārliecība par vēlamo bija tik stipra, ka atpakaļ ceļa vairs nebija. Es biju iesākusi raustīt lauvu aiz ūsām un gatava sekām. Gala beigās, es biju sieviete un man bija vajadzības. Jā, daļa manis grima pārmetumos, cik viegli es padodos vāji zināmam vīrietim, bet, ko man bija zaudēt? Vai sekss ar svešinieku būtu citāds? Miku es zināju, viņš nepazustu no manas dzīves, un viņam šādas attiecības bija ikdiena. Es biju brīva sieviete, kā reiz, griboša. Ko tur sevi mocīt.

Taču viesi, kā nevilkās prom, tā nevilkās. Viņu dēļ, mēs nevarējām nodoties vēlamajai, spontānajai intimitātei, un tas vēl vairāk uzvilka nervus. Gribēju aizvērt bāru un vienkārši nodoties trakam piedzīvojumam, bet, nē. Viņiem visu laiku kaut ko vajadzēja..mūziku..dzērienus..ēdienus. un tieši tādā kārtībā.

Beidzot viņi nolēma doties mājās. Es, laipni smaidot, novēlēju viņiem jauku nakti un kā tāda feja krustmāte žigli nokārtoju telpu, nomazgāju traukus, izslaucīju grīdas un sāku celt krēslus, kad Miks pienāca no mugurpuses un maigi noskūpstīja man kaklu. Es saliecos, sajutusi pavēderē iekāres taureņus un nespēju apslēpt smaidu. Mika plaukstas apskāva man krūtis un slaikie pirksti veikli darināja vaļā pogas. Es atgāzu galvu viņam pret krūtīm un iekodu sev lūpā. Viņa pirksti bezkaunīgi aizslīdēja aiz mana krūštura kausiņiem un es iekšēji kliedzu. Sasodīts, cik tas bija seksīgi.

Mika lūpas un zobi nobrauca gar manu auss ļipiņu.- Kāpēc tu tās slēp?- viņš klusi vaicāja, viegli glāstīdams manu ādu zem krūštura,- tās ir lieliskas,-

-Nesaprotu,- es murmināju,- Par ko tu runā.

-Mm,- viņš noteica un mazliet vardarbīgi satvēra mani aiz kakla un piekļāva manas lūpas savām. Mika lūpas pret manām bija karstas un alkstošas. Piepeši es sajutos maza un nespēcīga pret viņu. Otra vīrieša roka noslīdēja pie manām biksēm, kur tikpat bezkaunīgi aizslīdēja aiz jostas vietas.- Tev prezervatīvi ir?

-Es lietoju tabletes,- negaidot, atbildēju un nosmīnēju. Puisis šķita patīkami pārsteigts. Cik nu man bija pieredze, zināju, ka prezervatīvi ne visiem vīriešiem patīk, man pašai runāšana par tiem sagādāja kaunu, tāpēc, pat neesot attiecībās, izvēlējos hormonālo kontracepciju. Ja nu gadās..šādi.

-Ideāli,- viņš sacīja un viegli ar zobiem paskrubināja man aiz auss. Tad viņš savilka manus matus astē un parāva mani aiz tās,- Dibenu augšā, mazā,- viņš nokomandēja un uzšāva man pa pēcpusi. Mazliet mulsi, bet es paklausīju un uzlēcu uz blakus esošā galda. – Es būšu saudzīgs,- viņš apsolīja un viegli mani apskāva.

-Mhm,- es tikai noteicu un aizvēru acis, lai ļautos…

***

Tas bija kaut kas.. emocionāls. Pēkšņi aizmirsties kaislē un mīlēties darba vietā. Daļa manis kliedza, ka esmu izmisusi. Daļa manis kliedza, ka esmu ideāla, ka esmu uz ko šādu paļāvusies. Cik cilvēku izdzīvo tik fantastisku seksu, dienesta romāna ietvaros, pēc tik sūdīgas dienas? Vien žēl, ka darbā nebija dušas.

Atceļā uz mājām, es iekšēji kliedzu. Jutos tik nerātna un vienlaikus seksīga, jutos kā palaistuve un jutos kā uzvarētāja. Man mati izskatījās, kā vēja izpluinīti, lūpas pietūkušas un ķermenis vēl atslābis pēc tik lieliska atslābināšanās veida. Miks tiešām bija lielisks. Nebrīnos, ka viņam bija tāda piekrišana, kāda nu bija.

Pieverot acis, es gara acīm redzēju visu. Skūpstus, glāstus, pieskārienus. Kodienus. Kniebienus. Visu. Viņa siltumu, spēku pret manu ķermeni. Ar pirkstu galiem pieskāros vaigiem, atceroties, kā tie tika skūpstīti.. cik fantastiski bija kādam piederēt. Kaut uz mirkli. Cik labi bija vienkārši būt un nedomāt.

Biju tik iedvesmota, ka nolēmu sakārtot māju, par spīti vēlajai naktij un tumsai. Tāpēc, kad nonācu pie mājas priekšnama un atslēdzu durvis, galvā jau sāku virzīt darāmo lietu sarakstu. Man telefonā nopīkstēja īsziņa.

Samulsusi, kas man rakstītu tik vēlu, ja vien tā nebūtu “avārijas situācija”, es rakņājos pa kabatām, lai to atrastu, bet gaitenī bija pustumšs un tas bija pagrūti. Beidzot spilgtais ekrāns iemirdzējās un tur bija whatsapp ziņa no Mika.

“Žēl, ka es tevi neaizstiepu uz gultu pie sevis. Tagad tā šķiet par lielu.”

Manu seju pārplēsa smaids. Iekodu apakšlūpā, atspiedos pret durvīm un nevilcinājos atbildēt.

“Tur tev taisnība, ļoti žēl.”

Kamēr gaidīju atbildi, šķita, ka mans nosacītais nihilisms vīrieti atgrūdīs. Nervozi kodīju pirkstus, cerībā, ka kaimiņi nenāks skatīties, ka te spīdinās, kad pamanīju divus zilus ķeksīšus pie ziņas.

Ziņa tika izlasīta un atbildēts uzreiz.

“Varbūt man paņemt taksi? 😉”

puisis piedāvājās. Es pietvīku un jau atkal nekavējos atbildēt uzreiz. Nu re, nošaušu divus zaķus ar vienu šāvienu. Sakārtošu māju un mazliet vairāk pabaudīšu aizliegto augli.

“Gaidu.” Es atteicu un ieliku telefonu kabatā.