Pienenes (11)2

Man sametās šķelmīgi ap sirdi. Tas bija nepatīkami. Nepatīkami, jo es nezināju, kas tas bija par vīrieti, kas man šo iedeva. Cik ilgi viņš mani vēroja. Cik daudz viņš zināja. Varbūt viņš bija tikai ziņas nodevējs. Lielākas bažas radīja, protams, lapiņā aprakstītais. Es to saņurcīju bumbulī un iemetu tuvējā miskastē. Lietus pieņēmās spēkā, izmērcējot manus matus, kas tagad, krietni īsāki, nepadarīja tos smagus kā segu uz galvas. Es satvēru rokās savu maisiņu un vieglā riksī devos uz mājām. Lietus kļuva spēcīgāks un vajadzēja aizmiegt acis, lai saskatītu ceļu. Nē, es sev sacīju, nē, pagātne nevar mani noķert. Pat tad, ja kāds zina, tas ir īslaicīgi. Es te uzsāku dzīvi, lai aizmirstu, kas noticis. Tagad, kad viss ir tik labi, tas nevar un nedrīkst man likt sabrukt.

Tomēr es atskatījos pār plecu. Tur, starp ēku fasādēm, skrienošiem cilvēkiem, mašīnām un takšiem, es ievēroju to atkritumu tvertni, kur gulēja mana lapiņa. Lapiņa ar manu vārdu un draudiem. Atgādinājumu par pagātni.. es aizgriezos. Dziļi ievilku elpu, savilku pirkstus dūrē un nu jau skriešus devos mājās. Centos nedomāt ne par ko, bet pieķēru sevi pa laikam skatamies uz atpakaļ, vai apkārt nebija kāds cits savāds tips. Bet neviena nebija. Tikai es, mans satrauktais sirds ritms un izčakarētais garastāvoklis.

Pat īsti neatceros, kā es tiku mājās. Bet tas nebija mans standarta ceļš. Biju izmirkusi un nožēlojama. Vairs nebija apetītes pusdienām. Daļēji, uz stresa pamata, gribēju izvemties un gulēt. Paņemt laiku sev un aizmirst notikušo. Bet es nebiju viena. Un es biju cilvēks, kas neprata slēpt savas emocijas. Ak, sasodīts.

Miks.

Tagad pat bija žēl, ka es nebiju viena. Būtu tik daudz vieglāk apgulties gultā, kā mazam bērnam paslēpties zem segas un savilkt domas kārtībā. Taču.. varbūt tas arī bija labāk. Varbūt tas bija tieši tas, ko man vajadzēja- nepalikt vienai. Nemirkt savās bailēs, bažās. Atbalsts un cilvēks, kas mani uzklausītu, skanēja labi. Taču bailes smacēja. Noliku maisu pie mājas durvīm, atspiedu elkoņus pret sienu un pieglaudu tai galvu. Šķita, ka es nosmakšu.

Normāla sieviete to nespētu izdarīt! Tu esi slepkava.

Es atvēru acis, sakodu zobus un ieliku atslēgu slēdzenē.

Tu vari aizbēgt no pilsētas, bet neaizbēgsi no savas vainas apziņas.

Atslēga iestrēga. Es nolamājos un notrausu asaras ar brīvo roku.

Ja tevis nebūtu, visiem būtu labāk.

Durvis ar čīkstu pavērās un es gandrīz paklupu pāri slieksnim. Pacēlu acis un pamanīju samulsušu Miku, kurš, stumjot aiz vaigiem karstmaizes, skatījās uz manu ienākšanu.

It kā nekas nebūtu noticis, es pagriezos un aizslēdzu durvis, pie reizes ienesot iepirkumu maisiņu. Kaitinoši ilgi es stāvēju ar muguru pret puisi un tad..

Es sabruku. Asaras sāka plēst manas krūtis driskās un es aizklāju muti ar plaukstām, cenšoties noslāpēt šņukstus. Taču sāpes dedzināja kaulus un iekšas un es sabruku turpat uz zemes. Apskāvu krūtis ar rokām un iekodu lūpā tik stipri, ka sajutu metālisku garšu mutē. Aizžmiedzu acis un ļāvu mēmam kliedzienam izlauzties.

Un tad es sajutu rokas ap sevi. Ausīs zvanīja un es nespēju to skaņu apturēt. Miks ko teica, bet es ne velna nedzirdēju. Tikai sievietes kliedzienus. Līdz aptvēru, ka kliedzēja esmu es.

-Agnes, Agnes,- Miks mani purināja,- Kas tev notika?

-Palīdzi man,- es izmocīju un iekritu viņam skavās. Manas asaras un noraudātā seja saslapināja viņa kreklu. No visa spēka ieķēros vīrieša delmos un likās, ka sajukšu prātā no emociju kunkuļa sevī,- Lūdzu…- es šņukstēju,- Palīdzi man..

Miks sakļāva plaukstas ap manu seju un pacēla manu seju uz augšu. Es aizvien raustījos asaru lēkmē. Viņš bija tik simpātisks. Es pēkšņi aptvēru. Zilas acis. Vīrišķa, un tajā pat laikā zēna seja. Tumšas uzacis. Pilnīgas lūpas. Sasodīts, kā es gribēju kaut viņš būtu mans partneris tagad. Bet mēs realitātē bijām sveši.

-Kas notika?- puisis klusā balsī jautāja. Mani atkal sāka pārņemt panika,- Tu skrēji?

Es pamāju ar galvu. Likās, ja pavēršu muti, es sabrukšu.

-Tev kāds sekoja?-

Es atkal pamāju.

-Tu nobijies,- šoreiz viņš secināja. Es atkal pamāju. Vīrietis ar lūpu kaktiņu pasmaidīja un ievilka mani apskāvienā. Mana seja bija pret viņa krūtīm. Rokas apņēma manu augumu un no tām nāca tāds …siltums.- Viss ir labi, Agnese. Tas noteikti bija kāds savāds jokains tipāžs,- Miks mierināja un noskūpstīja man pieri.

-Paldies,- es klusi noteicu un sakrustoju plaukstas, apskaujot viņu ap vidukli.

Ja vien viņš zinātu, ko viņš mierināja…viņš nožēlotu.