Pienenes (10)3

Spogulī pret mani skatījos es. Bet tajā pat laikā, tā nebiju es. Vismaz līdz šim, es nebiju pamanījusi to, ko nu jaunā frizūra, ja tā to var nosaukt, bija atklājusi. Seja, ko biju sev iegalvojusi, kā vienkāršu ovālu, patiesībā bija neparasta. Ar izteiktu žokļa līniju un pievilcīgu vaigu formu. Man bija skaistas ausis. Kā neticēdama, tām pieskāros un pagriezu seju, lai labāk tās aplūkotu. Nudien. Garie mati tik daudz bija aizklājuši manu seju, ka es to pat vairs pati nepazinu. Miks klusi elpoja man blakus un vīrieša seju rotāja apmierināts smaids.

-Tagad tu redzi to, ko esmu pamanījis es,- viņš sacīja un aplika rokas man ap pleciem. Es sajutu siltumu krūtīs, noliku spoguli un pagriezos, lai vīrieti apskautu. Taču sanāca par ātru, un viņš gandrīz apgāzās.- Uzmanīgi,- puisis piekodināja.

Pieliku galvu viņam pie krekla un aizžmiedzu acis. Sakļāvu rokas ap vīrieša augumu un ļāvu pāris šņukstiem izspraukties. Miks noglaudīja man matus un maigi glāstīja muguru.- Beidz raudāt, tas nav nekas liels,- Miks mierinoši sacīja. Es nogrozīju galvu un nošņaukājos. Asaras dedzināja vaigus un kaklā piepeši sametās kunkulis.

-Paldies,- es tikai noteicu,- Paldies tev.

-Nav par ko,- viņš atteica un atsvabināja manu tvērienu, lai atkal ieskatītos acīs.- Tu nepārdzīvo?

-Nē,- es atteicu,- Kāpēc lai?

-Tu biji nobijusies.-

-Biju,- piekritu,- Taču es nezināju, ka rezultāts būs šāds. Tev taisnība, es par daudz ticēju saviem matiem.

Miks iesmējās.- Kā salātlapiņa.-

-Kā, kas?!-

-Neņem galvā,- Miks nosmēja, bet tad atkal palika nopietns.- Tas ir viens no manas dzīves filozofijas punktiem. Ja tu noņem lietu, kas tev šķiet sevī vispievilcīgākā, tu sāc ieraudzīt citas lietas.- Miks sacīja un uzlika plaukstas man uz vaigiem, notrausot asaras uz tiem,- Un es, strādājot ar tevi, neesmu pamanījis vien to. Bet tev ir skaista seja. Neslēp to.

Es iekodu lūpā un aizvēru acis.

-Un nedari tā.- viņš piebilda. Mazliet aizsmacis. Es pavēru acis un pamanīju viņa sejā interesantu sejas izteiksmi. Piepeši, es nespēju nolasīt viņa emocijas.

-Nedarīt, kā?-

-Tu aizvien esi kaila,- viņš noteica un ar acu skatienu pārslīdēja manam ķermenim.- Nevarētu teikt, ka es sūdzos, bet mans lejas kaimiņš uz to reaģē..citādi..-

Es viegli pasmaidīju un ar roku sniedzos viņam palīdzēt, kad viņš mani pusceļā pārķēra.- Hei,- viņš uzsauca,-Tā nedrīkst.- viņš pieliecās pie mana kakla un viegli uzpūta tam siltu elpu, liekot matiņiem sacelties stāvus. Iekāre izplūda vēnās ātrāk kā uguns pa sausu zāli. Es iestenējos, kad viņa lūpas pieskārās maigajai kakla ādai.

-Paņem sevi.- viņš čukstēja. Atmetu kaklu un šaubījos, vai sadzirdēju pareizi,- Agnes..

-Mm.-

-Šādi..- viņš satvēra manu roku un ar manu plaukstu nobrauca gar manu ķermeni. Tā bija mana plauksta, kas slīdēja gar kailo ādu, bet viņa pieskāriens. Sajūtas bija..savādas. interesantas.

-Ejam uz gultu,- Miks aicināja un pieliecās, lai mani paceltu uz rokām.

***

Kamēr Miks gulēja, es nolēmu iziet pēc pusdienām. Viņš droši vien bija pārguris, tāpēc nedzirdēja, ka es saģērbjos un izeju laukā. Bet man vajadzēja svaigu gaisu. Nieka diennakts laikā tik daudz kas bija izmainījies. Šķita, ka es Miku jau pazīstu gadiem, bet viņš nebeidza mani pārsteigt. Ja vien dzīvē katra diena būtu tik viegla un skaista, dzīvot būtu patīkamāk.

Ieliku ausīs austiņas un saviebos, kad izgāju no dzīvojamās mājas. Ārā atkal lija. Tuvojās rudens. Savienoju austiņas ar telefonu, uzliku melanholisku dziesmu, saliku rokas kabatās un lēnā solī devos pēc pusdienām, kad nejauši pamanīju, ka man kāds neuzkrītoši seko.

Brīžam pametu acis uz atpakaļ, un šķita, redzu tur tumši zilu stāvu, bet, tikko atgriezos, tas bija prom. Nospriedu, ka man rādās, un iegriezos vietējā veikaliņā pēc produktiem. Paķēru groziņu, sasveicinājos ar pārdevēju un sāku likt mantas groziņā, kad ar acs kaktiņu atkal pamanīju to pašu tipāžu. Viņš stāvēja pie saldēto produktu stenda, un, šķiet, mani neievēroja.

Es žigli sakrāmēju savus pirkumus un teju skriešus devos uz kasi. Žēl, ka man nebija telefons. Kasiere aiz letes kaitinoši lēni kārtoja preces un pamanīju, ka vīrietis nostājas man aiz muguras. Vienubrīd viņš pieliecās lai kaut ko paceltu un uztriecās man virsū.

-Au,- es iespiedzos un uzmetu dusmīgu skatienu viņam,- Var uzmanīgāk?- es uzrēju.

-Piedodiet,- vīrietis atteica. Viņu nekad nebiju redzējusi. Novaikstījos, samaksāju par precēm, paķēru savu maisiņu un skriešus devos laukā, neatskatoties uz aiz muguri. Taču, kad biju kādu gabalu aiz veikala, un pārliecinājos, ka neviens man neseko, maisiņā pamanīju aploksni.

Piepeši atcerējos, ka vīrietis man bija uztriecies..vai viņš to tur iemeta? Pieliecos, lai lapiņu izņemtu un izlasīju uz tās savu vārdu un uzvārdu. Sirds sāka sisties ātrāk un es atlocīju papīru. Lietus pieņēmās spēkā un tā lāses samērcēja lapu.

“A.God. Agnese Adlere,

Divi var glabāt noslēpumu, ja viens no tiem ir miris. Silts ieteikums no malas, nākamreiz, kad roc bedri līķim, pārbaudi, vai tā ir gana dziļa. 😉"