Atkal dažas pārdomas, kas izteiktas manās vārsmās. 
*
Man - tikai gliemežvāki saujā,
Un sirds kā vienmēr klusu taujā
- Kur spožās pērles palikušas?
*
- Vai tās ir kādam rotā vērtas,
- Varbūt tās cūkām silē bērtas?
Man - tikai gliemežvāki saujā.
***
Bet katrā gliemežvākā reiz pērle mājoja,
Ko negaidīta vētra no dzelmes skaloja,
Tad nokļuva pie gliemežvākiem manā saujā.
*
Tās lasītas ir ilgi - gan rītos miglainos,
Un vēlās vakarstundās pie jūras saulrietos.
Man šodien gliemežvāku nu jau pilna sauja.
*
Kad jauna pērle atkal kādam rotā vērta,
Man paliek atkal tikai vāks - tā pērles čaula
Pie citiem gliemežvākiem manā saujā.
*
Ar pērļu rotu kaklā cilvēks paliek salts
Un saltu ļaužu vidū tam jau uzklāts galds.
Bet man joprojām mani gliemežvāki saujā.
*
Nemest pērles cūkām - tik sen jau pasacīts,
Jo cūkas samīs kājām, pats varbūt tiksi saplosīts.
Vēl ciešāk spiežu gliemežvākus savā saujā.
*
Tā turu savus gliemežvākus atkal cieši saujā.
Varbūt, ka kāda nosalusi pērle siltuma vēl alkst;
Varbūt, varbūt, ka pērļu rotas valkātājam arī salst?
*
Vērsim kā pērles labus vārdus, tā mums silta rota būs.
Dāvāsim šo jauno rotu - abiem varbūt siltāk kļūs!
Bet šodien saspiežu es ciešāk savus gliemežvākus savā saujā.
*
Gan jau kāds sapratīs, gan jau kāds apsmaidīs, bet manus ieradumus par visu uzrakstīt atkal kādu pantiņu, nemainīs.
