Es pamodos no sāpēm - ļoti koncentrētām un savādām. Tik daudz kas bija noticis. Vakardiena šķita kā ļoti rupjš un neizdevies joks. Patiesībā, visa mana dzīve izskatījās pēc joka. Un es biju klauns, ar uzzīmētu smaidu un sarkanu degunu, lai visiem būtu jautri. Kauna sajūta mācās virsū tik stipri, ka es piespiedu sevi atvērt acis. Lēnām un uzmanīgi piecēlos sēdus. Ja godīgi, nebija nemaz tik slikti. Laikam jau biju vairāk nobijusies nekā ievainota. Nē, ievainota es biju ļoti stipri. Iekšēji. Sirdī.
Bet tagad viss bija pagājis un beidzies. Laiks celties, saņemties un dzīvot. Man bija iespēja, ko nedrīkst tik vienkārši laist garām. Bija jācīnās, tik sparīgi, kā nekad iepriekš. Aiziet.
Palūkojos apkārt. Es atrados nelielā istabā, gultā. Blakus, nedaudz tālāk, uz krēsla, saļimis, gulēja Kristiāns. Mati izspūruši, zem acīm tumši loki. Man ārkārtīgi negribējās viņu modināt, bet vēl nejaukāk būtu tagad aiziet, viņam nezinot.
Izcēlu kājas no gultas un piecēlos. Nācās atbalstīties pret naktsskapīti, lai nenokristu. Celis nežēlīgi smeldza, tomēr sāpes bija ciešamas. Noriju siekalas un grīļīgi piekliboju pie guļošā puiša. Viņš izskatījās pēc maza, nelaimīga bērna. Nopūtos un iebakstīju viņam plecā. Kristiāns salēcās un iepleta acis.
-Es… Tikai aizvēru acis. Uz mirklīti,- viņš apjucis murmināja. Puisis ar plaukstu izbrauca cauri matiem un piecēlās kājās. -Kā jūties?-
Pasmaidīju. -Labi. Nav jau tik traki. Piedod, ka pamodināju.-
-Kāda runa!- Kristiāns moži atsaucās. Pasmīnēju.
-Zini, man vajadzētu tikt mājās,- klusi ieminējos, -Petija… Tas ir, Petra, droši vien būs apgriezusi otrādi visus policijas iecirkņus.-
-Nesatraucies par to,- puisis garlaikoti novilka, -Marta viņai piezvanīja un pateica, ka paliksi ar mums pa nakti. Likās, viņa noticēja.-
-Paldies.-
Kristiāns pavēra muti, lai ko teiktu, bet mūs iztraucēja klauvējiens. Puisis saspringa.
-Kāds pārnācis,- viņš čukstus paziņoja. -Kas tur ir?-
-Tava māsa, stulbeni, kurš gan cits!- manāmi aizkaitināta balss norūca. Kristiāns atviegloti uzelpoja.
-Izolde, viņai ir četrpadsmit. Neuztraucies, viņa ir jauka, ja vien kaut kas nav nogājis greizi sacensībās,- viņš nomurmināja. -Durvis ir vaļā!-
Istabā ienāca ne pārāk gara, kalsna meitene ar līdz pleciem apgrieztiem, gaišiem matiem. Uz pleca - Nike firmas sporta soma. Ļoti bāla, bet dzīvīga seja, nosēta ar vasaras raibumiem. Kā gan brālis un māsa varēja būt tik atšķirīgi?
Viņas sejā bija lasāms apjukus un mulsums.
-Izolde, iepazīsties - Kerija. Mana klasesbiedrene.- puisis norūca.
-Sveika,- pavisam klusi nopīkstēju un izmocīju neveiklu smaidu.
-Kas ar tevi noticis?!- viņa šokēti iesaucās un pievērsās Kristiānam. -Kas pie...-
-Negadījums ar vienu psihu,- draugs norūca. Viņš izskatījās pārāk noguris, lai sniegtu liekus paskaidrojumus. -Izolde, mammai par to nekas nav jāzina, skaidrs?-
-Skaidrs, skaidrs,- meitene norūca. -Un ko tagad?-
-Tagad…- Kristiāns iegrima domās. -Tagad aizej un uzkrāso viņu, tā, lai tikpat kā neko nemana. Un iedod kaut kādu savu džemperi, kas ir pietiekami liels, lai neredzētu zilumus. Pēc tam es viņu aizvedīšu mājās.-
Grasījos kaut ko iebilst, bet nepaspēju. Izolde man uzsmaidīja un saņēma aiz rokas. -Nāc, tas būs ātri.-
